Inese Āboliņa (izstādēs piedalās kopš 1980.g.) jau no bērnības zina, ko darīt ar mālu. Viņas māte ir pazīstamā keramiķe Olita Āboliņa. Inesei patīk lielas formas, strādāt ar raupjo, smago šamotu. "Pašlaik veidoju kaķus - atmiņu glabātājus. Ideja radās, lasot tibetiešu mūka Lobsenga Rampas aprakstu par Siāmas kaķiem - drošiem mantu sargiem. Mani interesē ritms, kustība un saspringums pirms lēciena," stāsta keramiķe.
Violeta Jātniece (izstādēs piedalās kopš 1964.g.), no laika gala paziņu lokā saukta par Vijolīti, ir nelabojama optimiste (lai gan to pašu var teikt par viņām visām). Pirmkārt, Vijolīte pretojas viedoklim, ka latviešiem esot raksturīgas mierīgas, pelēcīgas krāsu gammas, un konsekventi atgādina par mūsu temperamentu un drosmi, atsaucoties uz etnogrāfijas paraugiem. Oranžais, sarkanais, košais, spēcīgas un skaidras formas, faktūras - enerģētika un sievietes vitalitāte. "Mani interesē forma. Piemēram, manas "kleitas" no šamota - tie ir sieviešu augumi ar spēju atkal un atkal atdzimt. Man bija izstāde "Rudens rozes pavasarī". Sieviete ir roze. Vajag spēt pārziemot, lai atkal uzziedētu," tā māksliniece.
Izabella Krolle (izstādēs piedalās kopš 1958.g.) savos darbos vienmēr atsaucas lielajiem procesiem, tie ir viņas globālie kalendāri. Īpaši izstādei Madonā tapis darbu cikls ar zīmīgu nosaukumu "Vakar - šodien". Izabella stāsta: "Kā mainījies laiks, mēs paši, mūsu uztvere. Man bija saglabājušies mozaīkas gabaliņi no agrākiem gadiem. Tādi ļoti skaisti, smalki toņi, pašrocīgi glazēti. Domāju izmantot tos jaunajās mozaīkās. Bet nekā, neder, jo šodien ir cits laiks, cits ritms."
Kornēlija Ozoliņa (izstādēs piedalās kopš 1966.g.): "Man ir jūras slimība (smejas). Man viss saistās ar jūru, ar Roju, ar piedzīvojumiem un stāstiem par vietējiem cilvēkiem un citām dzīvām radībām. Tagad veidoju plašu figūru plejādi - ciema suņus, patīk krupji, bet neciešu vardes." Izteiksmīgas formas šamotā un stāstiņi par satikšanos ar šiem personāžiem ir vesels romāns.
Silvija Šmidkena (izstādēs piedalās kopš 1957.g.): "Mani ļoti iespaido tīra daba bez betona stabiem un citiem svešķermeņiem. Tēvs bija dabas baudītājs, dzīvojām Murjāņos. Arī tagad mani iedvesmo dabas veidojumi, akmeņi. Piemēram, šis - kā guloša sieva, tāda apjomīga, formīga un mierīga. Šo akmeni man atnesa akas racējs, teica - varbūt noderot. To glabāju jau daudzus gadus. Atkal un atkal tas mani iedvesmo jaunam darbam. Gleznoju arī akvareļus, izdzīvoju dabas krāstoņu pāreju, ritmus, līdzsvaru."
Izstāde Valmieras muzejā būs aplūkojama līdz 1. augustam.