Izstādes „Slotas un šaufeles” atklāšana galerijā „Istaba”

Apkārt dominē mākslinieki ar saviem bērniem un Mākslas akadēmijas studenti. Visi spiežas un grūstās, bet izskatās gana laimīgi. Gar sienām izvietotas izstādes nosaukumā pieminētās lietas, slotas un šaufeles, tikai, mī un žē, cik skaistas. Galerijas direktore uzaicinājusi savus draugus - māksliniekus apstrādāt un padarīt tik funkcionālos un sadzīviskos instrumentus galīgi nefunkcionālus. Autori ir ļoti slaveni Latvijas mākslinieki un tas vien būs jums pārsteigums par dažu labu izdomu.

Bet atgriezīsimies pie balagāna. Tad lūk, šis viss ir saistīts ar Spodrības mēneša sākumu. Tādēļ galerijas direktore uzaicinājusi mājas sētnieku, nekādu viltus, bet īstu, visā orndžajā formā. Istabas vidū stāv no viņa palienētā “tačka”. Pa vidu burzās arī ragana bez slotas, nu ja, kāds nelietis viņai to atņēmis un pielīmējis pie sienas. Tā kustās, kā pamatīgi iereibusi, un letiņi, kā jau vienmēr ietur distanci no vājprātīgiem cilvēkiem. Sāk jau likties, ka te viss ir par daudz, te pat stāv arī īsts skursteņslauķis, galīgi samulsis un kokains, tfu, aizmirsu pieķerties pie pogas. Uz ekrāna demonstrē Pelnrušķīti no krievu kīno klasikas un tepat apkārt grozās arī vietējā „pelnrušķīte”.

Direktorei stilīgs frencītis ar brošiņām kā grābeklīšiem. Ieturēts stils. Nez, no kurienes uzpeld Cūkmens un kliegdams paziņo, ka šis nu ir viņa birojs un sāk tā ākstīties, ka reāli samulsina direktori. Smieklīgi, ka direktore čukst ausī Cūkmenam: “Nu jau pietiek, nu jau gana!!” Bet Cūkmens kliedz: “Kas gana??” Cūkmens lepni paziņo, ka Rīga ir visnetīrākā pilsēta un viņam kā Salavecītim arī ir savi rūķīši - bomzīši.

Vau, nu var uzkost kādu ķiplokmaizīti un paskatīties vecās padomju hronikas par talkām, kur pionieri sakopj tēvijas varoņu kapus - Sarkanās bultas metilspirta kritušos varoņus.

Jautri, tik žēl, ka tik maz vietas šajā idilliskajā „Istabiņā”.