„Vilhelma Meistara mācību gadi" ir Johana Volfganga Gētes (1749–1832) otrais romāns, kas vāciski pirmoreiz publicēts 1795–1796. gadā. Šis vācu klasiskās literatūras paraugs vienlaikus ir arī t. s. Bildungsroman (jeb „izaugsmes romāna") aizsācējs. Un ne tikai tas vien – kā norādījis romantisma laika literatūras teorētiķis un kritiķis Frīdrihs Šlēgelis, „Vilhelma Meistara mācību gadu" ietekme uz Eiropas literatūru ir pielīdzināma Franču revolūcijai un Johanna Gotlība Fihtes filozofijai.
Sižeta centrā ir kāds vācu tirgoņa dēls, kurš neparko nevēlas iet tēva pēdās, jo jau kopš bērnības ir neprātīgi aizrāvies ar teātri, kuru tad arī uzskata par īsto dzīvi un dzīves skolotāju iepretim naudas pelnīšanai un saimniecības paplašināšanai. Kad tēvs sūta Vilhelmu garā komandējumā, lai atgūtu parādnieku neatdoto naudu, dēls nolemj, ka radusies īstā izdevība aizbēgt no mājām, lai turpmāk pievērstos tikai augstajām mākslām. Drīz pēc tam jūtīgā romantiķa sirdi smagi satriec arī domājama mīļotās sievietes nodevība, un, šo apstākļu sakritībā saskatīdams likteņa pirkstu, viņš nolemj ziedoties mākslai, atsakoties no visa mietpilsoniskā, lai veltītu mūžu garīgo apvāršņu izaugsmei. Taču visos laikos dzīvei ir padomā savi joki – tā neļauj cilvēkam ne mirkli attapties, piespēlējot negaidītas tikšanās ne vien fiziskā, bet arī garīgā plāksnē – ik dienu Vilhelms iemācās ko jaunu no cilvēkiem, kurus satiek, no līdzcilvēku reakcijas uz paša sacerējumiem, no sīku intrigu un panaiva ideālisma sadursmes, un, visbeidzot, no pašas mīlestības. Izrādās, ka arī Šekspīra lugām ir milzīga nozīme Vilhelma dzīvē šajā fantāzijas radītajā pasaulē – gluži tāpat kā tām bija nenovērtējama ietekme uz astoņpadsmitā gadsimta Vācijas literatūru un jo īpaši dramaturģiju. Un ne tikai ar to vien šajā romānā nodarbojas Gēte – te lasāma viena no visintriģējošākajām „Hamleta" interpretācijām, te sastopams senais stāsts par hernhūtismu, te vienuviet saduras un saplūst dažādas izpratnes par mākslām un dzīvi, un galu galā lasītājs sajūtas tā, it kā šis romāns būtu pārkāpis laika un telpas robežas, it kā kopš Gētes laikiem itin nekas nebūtu mainījies, jo problēmu dziļums, varoņu pārdzīvojumi un viņus nemitīgi urdošie lielie jautājumi kombinācijā ar Gētes nenovecojošo ironisko humora izjūtu – tā visa kopā ir mūsu pašu dzīve šeit un tagad – un, kas zina, varbūt arī kas vairāk par to.
„Lai arī „Vilhelma Meistara mācību gadi" tiek uzskatīts par klasisku romānu, kurā attēlota cilvēka pieaugšana, jeb Bildungsroman, tas patiešām ir kaut kas daudz vairāk: vēstījums par izglītību un atbrīvošanos no ilūzijām, romāns par idejām, kas riņķo ap literatūru, filozofiju un politiku, meistardarbs, kas pretojas jebkādai vienkāršošanai," atzīst Endrjū Kramijs, rakstnieks un Edinburgā izdotā laikraksta Scotland on Sunday bijušais literārais redaktors.