Annas Heinrihsones darbos svarīgākais ir domāšanas, pašizzināšanas process, kas pāriet zīmējumā, krāsā, gaismā, ēnā un telpā, kur norisinās drāmas stāstījums.
Jaunākās Annas Heinrihsones personālizstādes ierosinātāja ir fotogrāfija, kas uzņemta Ainažos pagājušā gadsimta 50. gados. Tur redzamais Eduards Roess, sastindzis ekspresijā, ar spieķi uzbrūk fotogrāfam. Aiz viņa muguras ar vēlīgu smaidu sēž draudzene.
Ierāmētā kustība pāraug kadra robežas, jūtams jūras tuvums, mežs, krūmi, sausā zāle un smilgas. Apbrīnojamā veidā Eduarda draudzenes niansētais, maigais izlieciens šo uzņēmumu atklāj tik pārlaicīgi emocionālu, ko māksliniece pētnieciski izzinoši pārvērš par izkaltušām saknēm, kokos bez lapām, bezkrāsainām matu pinkām, grumbu līnijām sejā un pārnes to uz saviem darbiem. Skatītājam tiek dota iespēja ieraudzīt kaut ko aiz zariem, sejas izteiksmi aiz vecuma plīvura, ēnas, acis aiz brillēm, emocionālas attiecības starp krūmiem un izdilušu ķermeņu pakļāvību.
