"Skumjākais ir tas, ka pēc 40–50 gadiem var izrādīties, ka nav pārāk daudz uzskatāmu liecību par to, kādos nožēlojamos apstākļos šolaik cilvēki dzīvojuši un kā dažādus darbus darījuši."
Trāpīgi formulēta, ar attēla kultu saistītā pretruna jeb tas pēkšņais paradokss, kas vēl tikai atklāsies (nākotnē), ir rindas no Paula Bankovska ieraksta portālā „¼ Satori" par žurnāla "Zvaigne" (izdots līdz 1991. gadam) kādreizējā fotokorespondenta Žaņa Legzdiņa (1915-1991) fotogrāfiju izstādi "Darba cilvēks" (apskatāma līdz 5. augustam Latvijas fotogrāfijas muzejā).
Citētas, jo zīmīgi nav attiecināmas, piemēram, uz darba cilvēka atpūtas tēlojumu kādus 50 - 30 gadus atpakaļ. Valsts kinofotofonodokumenta arhīva materiāls seansā kino-pietura "Laika mašīna: Atpūta" apkopo kino hronikas sižetus, kas tēlo padomju darba cilvēka atpūtu, izklaides un spēku atjaunošanas iespējas atvaļinājumā, svētku svinēšanas kultūru vai cita rakstura bēgšanu no rutīnas.
Materiāla labākai uztverei būtiski pievērst uzmanību kino hronikas formālajam raksturam – attiecībām starp tradicionālajiem patosa un pozitīvisma cauraustajiem aizkadra balss tekstiem un dokumentālo attēlu, kuru šodienā vairs nespējam uztvert tikai vienā, sākotnēji nereti iestudētā veidā.
Programmas sastādītāja: Viktorija Eksta.
Seansa ilgums – 1h, ieeja – bez maksas.