Dramaturga Žordi Galserana „Grenholma metode" valdzina skatītājus un triumfē visur, kur vien tiek iestudēta. Iemesls vienkāršs – autors trāpījis sāpīgā vietā un savērpis ap to neiedomājamu, izcila intelektuālā detektīva cienīga intrigu.
Javora Girdeva izrāde piedāvā ko vairāk par izklaidi vien. Te ievīta satīra par mūsdienu korporatīvo kultūru, kurā aiz šķietami nevainīgām apmācībām un testiem slēpjas savā būtībā teju fašistiskas manipulācijas ar cilvēka apziņu. Saskatāmi arī asa sižeta psiholoģiskā detektīva, intelektuālā trillera un pat absurda teātra elementi.
Mūsdienīgs ofiss kādā lielā korporācijā. Pulciņš ļaužu te ieradušies uz pārrunām. Ikviens no viņiem cer iekarot augstākā līmeņa vadītāja vietu, ikviens ir pārliecināts, ka gaidāmas individuālas pārrunas. Izrādās, ka visiem četriem kandidātiem nākas galvenokārt sazināties tikai citam ar citu, uzklausot neredzamu eksaminētāju gribu un izpildot visnotaļ dīvainus uzdevumus. Pamazām atklājas, ka nebūt ne visi četri ir īsti kandidāti...
Javoram Girdevam ir tuvs intelektuālais un konceptuālais teātris. Viņa iestudējuma pamatā nav tikai noslēpumaina uzņēmuma izstrādāts psiholoģiskais eksperiments, kam pakļauti sanākušie pretendenti uz vakanto vietu, bet arī eksperiments ar skatītājiem, kuriem jāuzmin, kurš tiks pie ilgotā darba. Nevienam gan līdz pat izrādes beigām nekļūs skaidrs patiesais spēku izvietojums šajā četrotnē...
Sižets aizrauj jau no pirmajām sekundēm. Detektīvlīnijas stiprina psiholoģiskajam trillerim raksturīgās nokaitētās kaislības. Darbības attīstības dinamika ir tik spēja, spriedze tik ietekmējoša, ka skatītājs drīz vien sāk justies, itin kā viņš pats būtu ieradies uz pārrunām un ir spiests meklēt risinājumus izvirzītajiem uzdevumiem, viņš... viņš... viņš. Uz spēles augsts amats un tam atbilstoši – milzīga alga. Bet nokaitētajā atmosfērā neatbildēts paliek jautājums: „Vai esi pietiekami liels maita, lai būtu cienīgs ieņemt šo amatu?" Verdikta paziņošana ir „inkvizitora" ziņā.
Izrādes režisoram izdevies perfekti izraudzīties lomu atveidotājus. Tieši šajā aspektā slēpjas iestudējuma pievilcības un panākumu ķīla. Ticamība vai sižeta paģērētās aizdomas pret katru no iesaistītajiem saglabājas līdz pēdējai minūtei.
Personāžiem izdodas nemitīgi apmānīt citam citu, bet aktieriem – publiku. Metas raibs gar acīm un kā karuselī jūk, kas augšā, kas apakšā, kas patiesība, kas meli, kur ir teātris, kur dzīve. Tik lielā mērā, ka piepeši pieķer sevi domājot: ja kāds no aktieriem patiesi iegūs kāroto amatu, vai spēs to apvienot ar darbu teātrī?
„Mūsdienu vadības sistēma dara visu, lai izslēgtu cilvēcisko faktoru, lai maksimāli formalizētu attiecības starp cilvēkiem," – saka režisors Javors Girdevs. – Jo vairāk šādu centienu, jo lielāku nozīmi tomēr iegūst emocionālais faktors. Svarīgākie lēmumu šajā dehumanizētajā sfērā vienalga tiek pieņemti emociju iespaidā."
„Grenholma metode" ir tas retais gadījums, kad, noskatoties līdz galam, nekavējoties dzimst vēlēšanās redzēt to visu vēlreiz, lai izprastu, kad, kur un kā tevi apmānījuši. Lai nākamajā reizē, kad dzīve piedāvās kļūt par „haizivi formalīnā", spētu savlaicīgi novicināt asti un aizpeldēt.
Režisors: Javors Girdevs
Lomās: Sergejs Čonišvili, Igors Gordins, Viktorija Tolstoganova, Maksims Ļiņņikovs
Foto: Skats no iestudējuma „Grenholma metode". Publicitātes foto