Pasaules grandiozākās ballīšbēres un pasaules pēdējais īsto vaļu mednieku ciemats, pasaules slepenākā pilsēta un pasaules pēdējā burinieku flote, pasaules slavenākais vulkāns un pasaules kārīgākie sikspārņu un pitonu ēdāji, — unikālas eksotikas "Dzīvības un nāves disnejlendā" patiešām netrūkst.
Ieinteresēti un aizraujoši grāmata stāsta par vairākos ceļojumos pieredzēto — mīnu mednieku ikdienu un izdzīvojušajiem Kambodžas genocīdā, Indonēzijas pērļu zvejniekiem un leģendārajām Garšvielu salām, Sulavesi salas zombijiem un Laosas mūžīgajiem dumpiniekiem, dzīvi vulkānu iekšpusē un ārpusē.
Tāpat autors stāsta gan par svēto mežu, kura iemītnieki sargā visu Visumu, gan par karalīšiem, kas valda pār saviem dažiem simtiem pavalstnieku, gan par gaiļu un pat zirgu cīņām Filipīnās, piedzīvotajām dabas stihijām un to sekām, pieredzēto burvju salā Sikihorā un slavenajiem Filipīnu hīleriem, kā arī vēl slavenākajiem dinozauru pēctečiem — Komodu drakoniem.
"Pasaulē ir vietas, kur tu gandrīz vai fiziski izjūti, kā visādu krāsu un izmēru cilvēku paaudzes ir nākušas, gājušas un pagaisušas ar visiem saviem sapņiem, ilgām, iekārēm, naidu, kariņiem, mīlestību un nāvi," grāmatas priekšvārdā raksta Lato Lapsa. "Ir arī vietas, kur Džeka Londona un Žila Verna laiki vēl nav pavisam pagājuši, un vietumis ir neskartas saglabājušās arī visas pasaules puiku — arī to, kas jau pieauguši, bet nav aizmirsuši, kas viņi kādreiz bijuši, — sapņu piepildījuma vietas."
Tāpat jaunā grāmata stāsta arī par ātrumu, ar kādu cilvēku dzimums iznīcina visu, kam vien tiek klāt: "Pavisam īsi un skaidri: ir šausmīgi vērot, kā aģentam Smitam no filmas Matrix ir taisnība, cilvēku dzimums tiešām vairojas kā vīruss, fantastiskā ātrumā aprij visu, ko vien spēj, un tieši tādā pašā ātrumā visu arī pieķēza.
Vietumis tas izliekas, ka šo to īpaši skaistu vai vērtīgu galīgi negrib aprīt — bet vienalga gribot vai negribot aprij. Vietumis tas ar apetīti kādu brīdi iznīcina pats sevi — bet ātri savairojas un atkal ķeras pie totālās aprīšanas un pieķēzīšanas.
Šajā grāmatā aprakstītās zemes vēl nav tās trakākās. Aprijamā un pieķēzāmā te vēl palicis pietiekami, — kaut gandrīz vai uzskatāmi kļūst aizvien mazāk un mazāk. Labi, ka es paspēju apskatīt pats savām acīm šos gabaliņus no izzūdošās pasaules un kaut ko no tā visa, cik nu spēju, pastāstīt jums."
