Daļa muzeja kolekcijas jau iepriekš uzglabāta RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē, kalpojot par uzskates materiālu studentiem, bet daļa atceļojusi no „Lattelekom” Telekomunikāciju muzeja. Ideja par muzeja atvēršanu fakultātē radās ilggadējam RTU darbiniekam profesoram Jāzepam Ločmelim.
Tik tāl oficiālā informācija. Jāatzīst, ka devos uz atklāšanu ar zināmām šaubām, piederot pie tās ļaužu kategorijas, kam varbūt vadiņi, skrūvītes un citi tamlīdzīgi ķimeriņi liekas estētiski pievilcīgi un ar mazpazīstamām tehniskām ierīcēm parasti itin veiksmīgi izdodas tikt galā balstoties uz intuīciju, bet aizrautīgi diskutēt pa to, kāda veida slēgumi nepieciešami, lai iedarbinātu šādu vai tādu ierīci, nudien nav manos spēkos.
Kā pirmais, kas sagaida padomiskas elpas apdvestajā fakultātes vestibilā, ir ar ekspozīciju tieši nesaistītais „eksponāts” – telefonaparāts, tāds, kādu nu jau vairs uz ielu stūriem nesastapt – ar tumšzilo izliekto nojumīti, kas, atbilstoši laika garam, anulēja jebkādas privātās dzīves iespējamību, paša sarunas laikā, ļaujot iedziļināties arī pie līdzās esošā telefona apspriestajās problēmās. Tas raisa mazliet nostaļģijas, pēc sava laika estētiskajām dīvainībām.
Kad uzkāpts līdz ceturtajam stāvam, tiekam arī līdz muzejam. Nelielo telpu piepilda dažādas tehniskās sakaru ierīces un to detaļas, fotogrāfijas, kurās tās iemūžinātas „darba dzīves” laikā un tamlīdzīgi. Pie visa šī vēl arī laikam, kurā tapusi vai darbojusies daļa aparātu, atbilstoša mūzika – Karalis Elviss.
Metu lokus ap elegantu 20. gadsimta sākuma sakaru ierīci, ko, galu galā, man tiek ļauts arī iemēģināt. Mazliet vēlāk, iepazīstoties ar aparātu, kas acīmredzot reiz bijis paredzēts palīdzības izsaukšanai, kļūst skaidrs, ko nozīmē patiesi svarīga saruna – klausuli, pirmkārt, nevar tā vienkārši paķert, kad iešaujas prātā, tā stabili ieāķēta un paņemta liek apdomāt sakāmā svarīgumu, garas sarunas ar šo smagumu rokā risināt pa spēkam būtu vien retajam.
Katrs no šiem aparātiņiem nenoliedzami iemūžina gan sava laika modes, gan tīri praktisku nepieciešamību diktētas prasības. Šai vakarā dzirdētie stāsti, ļauj noprast, ka muzeja veidotājiem katra no šīm ierīcēm ir personība, katrai savs stāsts, savi darbības principi un speciālistam vien zināmi knifiņi.
Muzejs, protams, ir nenovērtējams ieguldījums to studentu labā, kuru mācības noris šajā fakultātē, taču kaut ko interesantu, šeit noteikti var atrast arī ar tehniku maz vai nemaz nesaistītie, pietiek, ja ir kāda kripata veselīgas ziņkāres vai ideālā variantā interese par vēsturiskām lietām. Te rodama arī pa kādai savu aprindu „slavenībai”, piemēram, mērierīce, kas gozējusies filmas „Baiga vasara” kadros.
Jā, pat uz mūziku vai kino orientētajiem te var atrasties savs prieciņš, piemēram, pāršķirstot vecās radio programmas skatu piesaista starp operu ierakstiem vai kordziesmām iestarpināti „ziņojumi no karalauka”. To lasot, laika vilnis atmet vairākus gadu desmitus atpakaļ, kad pie šobrīd klusējošā aparāta, iespējams, sanāca visa saime, lai aizturētu elpu klausītos par jaunākajiem notikumiem.
