Oficiālā anotācija:
Mīlas stāsts starp britu puisi un amerikāņu meiteni aizsākas 60.tajos gados, laikā, kad visu pasauli pāršalc protesti pret karadarbību. Filmas darbība no Liverpūles kuģu būvētavas pārmetas uz Detroitas nemierīgajām ielām un Vjetnamas kara laukiem. Bītlu mūzika, hipiju bohēma, abu jauniešu šķiršanās un centieni atrast atpakaļceļu vienam pie otra, pat ja būtu jāšķērso visa pasaule.
Recenzija:
Pirms pāris mēnešiem ekrānos gozējās mūzikls "Matu laka" ("Hairspray"), kurā tika izdziedāti un izdejoti piecdesmito gadu beigu - sešdesmito sākuma populārās kultūras stereotipi. Laiks vēl vienam mūziklam, gadi tiek patīti mazliet uz priekšu un atkal dziesmās un dejās tiek attēloti "tie gadi", tādi kādi tie dzīvo mūsdienu cilvēka apziņā - ikonas, leģendas un personības. Šoreiz sešdesmito beigas, kas interpretētas savdabīgā veidā, sajaucot klišejiskas asociācijas pamatīgā popkultūras kokteilī un visu to "komentē”, "izsaka" bītlu mūzikas katalogs. Šķiet, ka "The Beatles" dziesmas ir iespējams piemeklēt teju jebkurai situācijai, vismaz spriežot pēc šīs filmas. Varbūt tas arī bija viens no grupas popularitātes noslēpumiem - mūzika, darbam, mājai un atpūtai, priecīgiem un skumjiem brīžiem.
Laiks un vieta, protams, ir ASV. Plosās Vjetnamas karš un sevi piesaka pēckara dzimusī paaudze. Jaunieši eksperimentē ar vērtībām, dzīvesveidu un visa veida vielām, kritizē sistēmu un ķildojas ar vecākiem. Paplašinās apziņa un visos stūros briest visa veida revolūcijas, kas signalizē par pārmaiņām. Protams, ka vecā paaudze tik viegli nemainās un konflikts ir neizbēgams.
Britu puisi vārdā Džūds (arī varoņu vārdi saskan ar teju universālo bītlu katalogu) ciemos pie sevis uz Ameriku uzaicina universitātē iemantots draugs. Šis brauciens maina Džūda dzīvi, viņš satiek savu lielo mīlestību - drauga māsu un apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Pilsēta kūsā kā katliņš un visapkārt apgrozās radošu ideju pārņemti cilvēki, garlaicīgi nav ne mirkli. Bohēma, politiskās aktivitātes un radikālisms dziesmās, dejās un krāsās.
Režisores ideja izteikt šo unikālo vēstures posmu caur bītlu dziesmām un pāris citām to laiku melodijām ir saprotama, vajag kaut ko tādu, kas simbolizētu šos laikus un šī grupa izstaro sešdesmito gadu ideālus - ticību, cerību, mīlestību. Visai ambiciozs mērķis, ņemot vērā, ka dziesmas un dejas apvienotas ar grandiozu un vietām ļoti psihodēlisku vizuālismu. Tomēr ar tiem kultūras simboliem reizēm ir kā ir, ne jau apģērbi, mode un mūzika, izsaka laika garu, kaut arī tie vislabāk paliek atmiņā, protams. Rezultātā rodas tāda neveikla sajūtā, kā tematiskajos pasākumos, kur parādās cik maz gan mēs zinām, jeb gribam zināt par kādu laika posmu, tautu. (Meksikāņu pasākumā atliek uzlikt galvā tradicionālo cepuri un pielikt ūsas un lūk - meksikānis.) Šajā filmā sešdesmitie gadi koncentrēti visās zināmajās klišejās un stereotipos, kas nav nekas slikts, tikai "Pāri Visumam" veidotāji ir mazliet aizrāvušies un rezultāts tāds pliekans. Darbojošās personas ir aizdomīgi līdzīgas leģendārām zvaigznēm un atgādina vairāk simbolus nekā dzīvus cilvēkus – indivīdus.
Manuprāt, tas, ka sižets ir visai banāls un salkans, šoreiz nav tik svarīgi, jo tie ir tikai vāji šūti diegi, kas satur kopā atsevišķu ideju fragmentus. Galu galā mūzikls ir mūzikls un vecum vecais saldās mīlas stāsts šeit iederas, aizmirsīsim par stāstu.
Ja salkanums sākotnēji radīja ne visai labu iespaidu, tad vēlāk to kompensē pāris patiesi skaisti skati, kas izceļas ar mūziklu stila vērienu un pompozitāti. Acīm būs ko redzēt, kaut arī viss pasākums atgādina atsevišķu klipiņu virtenes bez kopīga pamata. Ja bez visa tā esat "The Beatles" mūzikas cienītāju skaitā, un aksesuāri ar miera zīmi jūs nekaitina, tad filma varētu iet pie sirds.
Lomās: Evan Rachel Wood, Jim Sturges, Bono, Salma Hayek, Joe Cocker, Max Carrigan
Režija: Julie Taymor
Mājas lapa: http://www.sonypictures.com/homevideo/acrosstheuniverse
