Jāņa Kupča jaunākās personālizstādes pamatā ir kāda dzejoļa divas versijas:
a)
„Attālums ir lauzta līnija
airu vēzienu vai soļu
dienaskārtībā nav šāda punkta
aizlidot uz Mēnesi vai Malāriju salām."
b)
„Attālums no tevis pie manis
ir lauzta līnija airu vēzienu
vai soļu dienaskārtībā
nav šāda punkta aizlidot
uz Mēnesi vai Malāriju salām."
Ironiskā kārtā dzejoļa autors nav varējis izvēlēties par labu kādai no versijām, otru it kā atstājot novārtā. Vai pastāv C versija, kas ļautu mums mierīgi uzelpot un aizmirst notikušo izvēles neiespējamību? Jānis Kupčs, ir radījis gleznu ciklu, kurā ir mēģināts attēlot un pētīt kādas detaļas esamības vai neesamības ieviestās izmaiņas kopējā ainavas plūdumā, un vērot šo izmaiņu atstātās sekas gleznā.
Jānis Kupčs savās gleznās izvēlas attēlot skatītājam labi atpazīstamu priekšmetu tuvplānus vai ainavas detaļas, kas kalpo par izpētes objektu vai kontemplāciju, un tādejādi skatītājam tiek nodotas jaunā uztveres tulkojumā. Šādā veidā par svarīgāko viņa glezniecībā kļūst nevis attēlojamais objekts, bet gan veids, kā tas tiek izdarīts. Krāsa un faktūras, līnijas un laukumi - mākslinieks izmanto kontrastu principu, pretstatot izteiktu plakni gleznu fonos un apjomu modulējumu attēlotajos priekšmetos.
