Murakami romānu pasaule ir sapņu zeme, turklāt ļoti rietumniecisku sapņu zeme. Mūzika, kuru klausās varoņi, grāmatas un filmas, ko viņi piemin, – tā ir Rietumu kultūra un tās zināmākie un neizzinātie simboli. Varbūt arī tāpēc Haruki Murakami darbus aizrautīgi lasa visā pasaulē. Taču galvenokārt tādēļ, ka viņš savos romānos izdzīvo neskaitāmas dzīves, izdara neskaitāmas izvēles, spēlējas ar cilvēkiem, notikumiem un lietām, savienojot tos neticami ciešām saiknēm, un vienlaikus spējot katru no smalkākajām stāsta sižetiskajām šķiedriņām izsekot no viena gala līdz otram. Ikkatrs no šiem mazajiem stāstiem piedzīvo savu kāpumu, kritumu un kulmināciju, turklāt tie ir arī lielā stāsta harmoniska sastāvdaļa, papildinot to ar detaļām, kas stāstījumu izgaismo citā toņkārtā, veidojot tik īpatnēju kopainu, ka nevērīgāks lasītājs tajā var pat apmaldīties un pazust, tāpat kā reizēm tas notiek ar Murakami darbu varoņiem.
Murakami ir vienīgais japāņu rakstnieks, kas savas dzīves laikā ieguvis tik visaptverošu lasītāju interesi visos kontinentos. Daži literatūrpētnieki šo fenomenu skaidro ar to, ka Murakami darbi ir mūsdienīgi "izaugšanas" romāni. Taču Murakami lasa arī pieauguši un nobrieduši cilvēki. Citi panākumus Rietumos saista ar Murakami darbos izmantoto Rietumu simboliku. Taču Murakami ir bezgala populārs arī Japānā, un katrs viņa romāns vispirms iznāk japāņu valodā. Skeptiski noskaņotie nelasītāji mēdz apgalvot, ka Murakami ir nevis rakstnieks, bet pārdošanas meistars, jo neviens viņa darbus nelasa, taču labprāt tur savā grāmatplauktā, lai uzdotos par intelektuāli. Pret šo apgalvojumu darbojas fakts, ka Murakami darbu saturs tiek apspriests gan dažādās interneta vietnēs, gan augstskolu lekcijās. Lai būtu kā būdams, Murakami atzinēji un pretinieki ir vienisprātis, ka šobrīd pasaules daiļliteratūrā nav neviena rakstnieka, kurš panākumu virsotnē būtu noturējies tik ilgi, turklāt nerakstot "meinstrīma" darbus.
Par ko raksta Murakami? Kāds sacīs – par došanos pasaulē. Cits iebildīs – par došanos pašam sevī. Trivializējot varētu teikt, ka abi tikko iznākušie romāni pārstāv katru no šiem viedokļiem: "Dejo, dejo, dejo" ir klejojumu stāsts, kas noved atpakaļ pie sevis paša, kurpretī "Skarbā brīnumzeme un pasaules gals" galvenokārt ir apokaliptisks "atpakaļ sevī" vēstījums.
