Izstādes nosaukums zīmējas tiklab uz attēlotajiem priekšmetiem – vairāk vai mazāk sadzīviskiem, lakoniskiem formas ziņā, kā uz to attēlojumu tonāli. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Izstādē aplūkojamās gleznas varētu dalīt vairākās kategorijās, balstoties, piemēram, uz gleznojuma manieri.
Ir tipiski gleznieciskās, biezu krāsas slāņu, triepienu veidotās, maigām toņu pārejām, nosacītām līnijām. Tāda ir „Rozā laiva” zilzaļos ūdeņos, tāds ir nelielais darbiņš ar ēzelīti klajā laukā. Otrkārt, tie ir darbi, kuri joprojām tuvi klasiskajai manierei, taču gleznoti jau it kā ar vieglu smaidu par klasiku, tā, piemēram, kompozīcijā ar apelsīniem iekļaujas arī limonādes pudele.
Īpaši gribas izcelt izmantoto krāsu spilgtumu, kas atsevišķos darbos kļūst pat noteicošs. Tīrs krāsu prieks, kas izmanto krāsu, lai izteiktu un piepildītu kādu formu. Tāda ir glezna „Brūnie banāni” – lai nemulsina nosaukums – banāni šai gleznā ir zili, tiek pat izteiksmīgi ir arī koši zaļie granātāboli.
Jāteic, ka tieši piesātināts sarkanās un zaļās krāsas izmantojums vairākkārt parādās mākslinieces darbos, visbiežāk attiecībā priekšmets–fons, nereti tas ir zaļš galds uz viendabīgi sarkana fona vai otrādi. Sevišķi izteiksmīgs šādā neierastā krāsu traktējumā ir darbs „Pūpolsvētdiena” – nekādu klusinātu, šai dienai piederīgu, noskaņu.
Ar krāsu izteiksmību, darbi, kas šķietami iemieso pavisam ierastas un sadzīviskas lietas, iegūst papildus dimensiju – tā ir interese par līniju un tās spēju radīt ne tikai attieksmi pret kaut ko, bet sajūtu par priekšmetu.
Izstāde galerijā „Daugava” aplūkojama līdz 18.februārim.
