Fantastiskākā runa, valdzinošākā politika, skaistākā leksika, ko vien varētu dzirdēt uz zemeslodes. Fidels Kastro spēja runāt par visu, sākot no arhitektūras vadlīnijām un beidzot par ginekoloģiju, bet viņa runas rādās vien kā vājš atspulgs pret šo gigantu.
Skaitļi un procenti, kas sajūk ar skaitļiem un procentiem un vārgāki apvainojumi aizstājas aiz spēcīgākiem, kas apslēpti zem daiļrunības plīvura. Un tā ir skaista, šī daiļrunība, un tā ir pilnīgi bez konteksta. Un tā jau ir izskanējusi, un konteksts nekad nav bijis atrasts.
Stunda monotonitātes, stunda aprautu teikumu, stunda nepabeigtu domu, ceļošanas laikā, neizcīnītas taisnības un neattaisnotu alibi. Stunda monologa un stunda suģestijas. Stunda ticības, ka varētu klausīties vēl vismaz stundu, nepamanot, kā Makintoša jau pasacīto atkārto vēl un vēl. Stunda ticības, ka viņa to nespētu; tik ļoti redzams, šīs cilvēku kļūdas un literārās fantāzijas viņu fiziski izsūc.
"Manas lejupslīdes acis, manas ne-Šengenas acis..." šādos un līdzīgos domugraudos un citātos jau vien dzimst Nobela vai Pulicera prēmijas laureāti vai, tieši pretēji, rasisma apsūdzības, cietumsodi un politiskās nodevības.
Draugi/
Es atceros/
pāri Kalifornijai šonakt ir zvaigznes/
kad man bija desmit gadi/
es ticu/
nekad neesmu bijusi tik pārliecināta kā šovakar, ka mēs nekad nesasniegsim mūsu galamērķi!/
pār mums ir Klans/
Draugi, šis NAV mūsu laiks/
Un izrādās, ka visiem vienmēr priekšā atmiņas par laiku desmit gadu vecumā kā akmens mūris. Tas palicis kā zemes rags, uz kura glabājas spilgtākie saspīlējumi, cilvēcība vai pirmie cēlsirdīgie sapņi.
Nav iespējams noticēt, ka kāds tiešām reiz runājis kaut ko tik muļķīgu, frivolu un provinciālu un reizē tik pārsteidzošu un aizgrābjošu, dalījies atmiņās par savu tēraudlējēju tēvu un bāradāmu māti un, tieši pēc mirkļa – par atzīšos ticībā Utopijai.
Valstsvīrs, kurš ir vislabākajā kursā par to, kas notiek un varētu cerēt uz pasaules valdnieka titulu vai arī vienkārši izrādās visnožēlojamākais tipāžs, kuram par to draud politiskais arests.
Un, lai slavēts Etčels, šur tur parādās viņa pirksts. Šur tur ir viņa spēles, viņa Amerikāņu kalniņi. Viņa spēks likt pateikt: "mēs nevaram uzvarēt, mēs tomēr nekur nenonāksim..." Bet jautājums nepazūd – ja kādreiz tas būtu izteikts tieši šādi, cik tālu tu nolaistos vai cik tālu kāds vai kaut kas tiktu nolaists, lai spētu atļauties ko tādu teikt?
Mūsu pasaules vēsture tik daudz reižu mums ļāvusi mācīties no citu kļūdām, no nepareizajiem vārdiem, no neizstrādātiem un izstrādātiem meliem (no meliem vispār); tajā laikā mēs jau sen varējām izkristalizēt, izdestilēt un izfiltrēt paraugpolitiķi, bet tā mēs to arī nesasniedzām. Un, vienīgais, kas atliek, ir vien aktieris uz skatuves, kam Tims Hečels uz mēles licis vārdus un kas dod ticību nesalīdzināmi vairāk kā neviens cits ar mandātu uz pleciem. Ja Keita Makintoša būtu vēlēšanu sarakstā, par viņu noteikti balsotu puse zāles. Tabakas fabrikas partija, draugi.
Satraucoši.
