Tas viss aizsākās nedaudz vairāk kā pirms gada (iespējams, senāk, taču šeit runāju par skatītājiem redzamo rezultātu), kad vienā no Andrejsalas angāriem tika iedzīvināts projekts, kas tapis pēc Henrika Ibsena lugas „Heda Gablere" motīviem – izrāde „Heda". Novitāte un vēriens šajā uzvedumā neapšaubāmi slēpās neparastajā scenogrāfijā – trīs stāvus augstā mājā, kur darbība norisinās centrā, bet skatītājs uz to noraugās no atsevišķas vietas kādā no šīs mājas stāviem. Tagad, gadu vēlāk, Hedas māja, kā tā kļuvusi pazīstama līdz šim, joprojām atrodas Andrejsalā, tomēr nu tajā iemitināts jauns darbs – interpretācija par Viljama Šekspīra traģēdiju „Makbets", šīs pašas radošās komandas veidotā izrāde „Makbets.Mono.".
Teātra skatītājiem Latvijā vairākkārt ir bijusi iespēja redzēt daudzu Šekspīra darbu iestudējumus. „Hamlets", „Romeo un Džuljeta", „Karalis Līrs, „Otello" u.c. Tomēr domājot par to, kur līdz šim redzēts „Makbets", prātā nāk vien Normunda Griestiņa salīdzinoši nesenais režijas diplomdarbs Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Tieši tādēļ scenogrāfs Reinis Dzudzilo trāpīgi atzīmē: „Bet kāds tad īsti ir Makbets?" Izrādes skatītāja uztvere šajā aspektā paliek brīva no iespaidiem un atliek vien brīvi ļauties izrādes veidotāju piedāvātajai interpretācijai. Jurijam Djakonovam izdodas lieliski iemiesot Makbetu, kas ir godkāres un patmīlas upuris. Pats sev Makbets ir savos noziegumos pazaudējies varonis, kam nožēla ir tikai vājuma pazīme, bet piedošana nav nepieciešama. Tieši tāpēc Makbeta tiesātāji – skatītāji – nav klāt, lai lemtu viņa likteni vai sniegtu piedošanu. Tie ir viņa neparastās grēksūdzes tik vien kā liecinieki.
Raugoties Makbeta pašdestrukcijā, tomēr nepamet sajūta, ka forma un izpildījums uzvar saturu. Tas, kas iesākas un beidzas kā Makbeta traģēdijas atspoguļojums, aptuveni vidusdaļā nemanot pārtop par šķietamu izrādes „Bikts" (Elmāra Seņkova režisēta Jurija Djakonova monoizrāde) turpinājumu. Par vēl vienu stāstu, kas akurāt iederētos tajā, ne „Makbets.Mono." uzvedumā. Tas gan nekļūst par traucēkli, nebūt ne. Skatītāja interese un uzmanība nezūd un garlaicībai nav kur sakņoties, tomēr tas liek aizdomāties, ka no Šekspīra attālināts Makbets ir grūtāk savaldāms un vienubrīd spilgtajā, mūsdienām pielāgotajā, formā vienkārši var pazust. Mūsdienām pielāgotos, lai gan pareizāk teikt – no jauna pašu autoru radītos -, tekstos skatītājs varbūt arī neieraudzīs Makbeta pašiznīcību, bet lieliski ieraudzīs mūsdienu cilvēka absurda kalngalus.
Izrādes „Makbets.Mono." pirmizrāde – 31. augustā. Nākamās izrādes: 1., 2., 5. un 6. septembrī, kā arī divas reizes 9. septembrī.
Foto: Skats no izrādes „Makbets.Mono.". Foto (c) Ingus Bajārs
