Leģendārais ungāru izcelsmes performanču mākslinieks no Kanādas Ištvans Kantors (Istvan Kantor) un jauna mākslas virziena neoisma pionieris tā ietvaros reiz nonāca pie universālas ķermeņa zīmju kombinācijas, aizstājot neveiksmīgo nacistu sveicienu vai militāros žestus. Pētot Gruvezas saspēli ar skaņu mākslinieka Mārtena van Kauvenberges (Maarten van Cauwenberghe) uz sitienu piegādātajiem tele-evanģēlista Džimija Svagarta saukļu fragmentiem, prātā nāk destruktīvā un valdnieciskā Kantora "Slave, Master, King of Disaster" kombinācija, katram vārdam piemeklējot plastisku žestu.
Gruveza iet tālāk. Gruveza saplēš teikumus, nes to smagumu kā Atlants zemeslodi; nu jau no katras vārdu/teju vai zilbi definējošās ķermeņa komandas ārā nāk pārcilvēciska vara, un sakniebtās lūpās paslēptas nogurušas dvēseles ciešanas. Vairs nav vajadzīgs vārds, lai palaistu programmu, katrs rokas vēziens ir spēka kods.
Ķermenis ir ieradies stingrs, nelokāms un sastāv no savas patiesības. No sava ritma, no pārliecības, kas virmo, pirms iestājies transs, pirms ārējie apstākļi ietekmē ārējās un iekšējās patvaļības. Ķermenis ierodas ar pašapziņu, ar takta sajūtu, nenojaušot lūzuma mirkļa tuvošanos. Nenojaušot transformāciju, kad cilvēks kļūst par rīku, kad skatuve ir podests, dejotājs ir vārdnīca un žesti – vārdi. Kad pēkšņi tu piederi kādam citam, tu tiec nesaudzīgi izrunāts un tevī paliek kas smags un noklusēts.
Būtībā, mēs visi esam sagatavoti, kā uztvert un nodot emocijas un, noteikti zvanīts, mums zināms, kā vārdi ietekmē mūsu stāvokļus. Gruveza izrādē ar nosaukumu, ko neērti atkārtot, padodas visiem valodas impulsiem un saltās Kauvenberges mūzikas pavadībā teju vai salūst no Svagarta sagraizītās demagoģijas. Viņa frāzes ir izrādes evaņģēlijs, un Gruveza iet uz priekšu, kaislīgi un, iespējams, pretēji savai gribai.
Tad iestājas ekstāze, - "..kas uzstiepj zaudējuma stāvokli, kas sagādā neērtības (iespējams, pat līdz zināmai garlaicībai), izjauc [..] vēsturiskos, kultūras, psiholoģiskos pieņēmumus, [..] gaumes, vērtību, atmiņu nemainīgumu, izraisa krīzi [..] šoku, satricinājumu, zaudējumu." (Roland Barthes) Ekstāze, kas neļauj apstāties un paņem no mums arvien vairāk un vairāk. Pieklust pat gaismas, atstājas mūzika, saukļi paliek arvien intensīvāki, zūd pretestība, un ķermenis tiek izgriezts kā veļa.
Un beigās cilvēks izkūp gaisā kā sāls izzūd ūdenī, un no Gruvezas paliek vien deja. Tīrs kustības ķermenis, tās ideoloģijas un metodikas koncentrāts, un iepriekš iegūtā, kārtējā amerikāņu hipersavādnieka, "ultrakonservatīvā" Svagarta ķērcošā, pāreksponētā identitāte tiek smagi, bet rūpīgi noberzta no ķermeņa kā veca, pārsauļota āda. Nomazgāta kā sveša reliģija, kā asinis no grēcīgām rokām.
Gruveza un viņas kompanjons van Kauvenberge turpina slīpēt dejas "filozofu akmeni", apvienībā "Voetvolk" nodarbojoties gan ar oriģināldejas, gan oriģinālmūzikas radīšanu, tādējādi kļūstot neatkarīgi no citiem apkārtējo resursu radītiem ierobežojumiem. Ko līdzīgu, gan kā kādai "blicei" nepiesaistīts mākslinieks, šobrīd dara daudziem zināmais mūziķis Pīters Broderiks (Peter Broderick), praksi reizi pa reizei piekopj Ģertrūdes ielas teātris un vairāku, izmeklētu mūziķu plejāde no apvienībām TESA un Soundarcade.
Sistēma strādā perfekti, un nerodas ne vienas pašas liekas asociācijas ar mūziku, tā ir pirmatnēja un maģiska, tāda pati, cik pirmatnēja ir Gruvezas loma izrādē. Zem lielā runātāja rokām būt vienīgajai mesijai, kas sniedz mums pirmkodu. Un, to redzot, mēs dzirdam "It's going to get worse and worse, and worse, my friend". Un, to dzirdot, mēs nodomājam – nē, viss paliek arvien labāk.
Foto: Lisbete Gruveza izrādē "It's going to get worse and worse, and worse, my friend". Foto (c) www.benhuybrechts.com
