Eiropas kultūras mantojuma dienas notiek katra gada otrajā septembra nedēļas nogalē un šogad Latvijā tās būs jau 18. reizi. 2012. gada kultūras mantojuma dienu tēma ir Baltijas jūras un iekšējo ūdeņu mantojums.
8. septembra pasākumā interesentiem būs iespēja uzzināt un piedzīvot visus svarīgākos Īdeņas ciema attīstības posmus un notikumus – no bronzas laikmeta līdz mūsdienām.
Pasākuma programma:
12:00 Atklāšana, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un Rēzeknes novada domes pārstāvju uzrunas Īdeņas pilskalnā.
12:30 "Akmens, bronza, Vasks"
- Profesora A.Vaska stāstījums par Īdeņas senvēsturi un tās pētniecību
- „Pīlīšu pūšana". Akadēmiskā laboratorija ar mālu, papīru un krāsām.
14:00 "Ezera savaldīšana"
- Padomju 50. - 60. gadu kinohronikas kadru videoprojecēšana, kas atspoguļo Lubāna ezera dambju būvniecībuIzstāde par - Īdeņas vēsturi, kas veidota sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem
15:30 "Zvīņas un spalvas pa gaisu"
- Ornitologa Andra Avotiņa (juniora) lekcija par Lubāna ezera apkārtnē sastopamo ūdensputnu daudzveidībuĪdeņas zvejniecības un kulinārais mantojums
- fotoorientēšanās sacensības
18:00 Noslēgums. Koncerts ar dziesminieka Kārļa Kazāka un vietējo muzikantu dalību.
Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumu Īdeņā rīko radošo ideju veicināšanas biedrība „Beverlihilza" ar vietējo iedzīvotāju un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atbalstu.
Īdeņai, kuras nosaukums cēlies no latgaliskā vārda iudini (ūdeņi) ir īpaša vieta Latgales un Latvijas kultūrvēsturē. Reti vēl kurā citā vietā salīdzinoši nelielā teritorijā ir koncentrējies tik liels kultūrvēsturisko un dabas bagātību skaits. Uz šīs pussalas Lubāna ezera DA krastā atrodamas liecības par Latvijas un visas Austrumbaltijas teritorijas apdzīvotības pirmsākumiem no dzelzs laikmeta. Vairākās vietās ciema teritorijā veikta arheoloģiskā izpēte, te atrodas arheoloģiskais piemineklis „Īdeņu pilskalns un senkapi". Nozīmīgs posms ciema attīstībā bijusi dambju izbūve Lubāna ezera ūdeņu savaldīšanai. Ezera tuvums noteicis arī īpatnējo ciema apbūves izvietojumu un iedzīvotāju pamatnodarbošanos, kuri līdz pat mūsdienām pārmantojuši un saglabājuši tradicionālo zveju ar tīkliem. Gadsimtiem ilgā, nosacītā savrupība vērojama arī vietējo iedzīvotāju raksturā, kur ir gan latgaliešu sirsnība, gan vēlme pēc zināmas neatkarības un spēcīga identificēšanās ar dzimto vietu.