Autores dzejā ir pretpoli, dzīvē – divas spilgtas personības, kas pasākumu veidos kā savstarpēju sarunu par mums visiem būtiskām tēmām.
„...dzīve padara skarbu
nav manī skaistu vārdu
ir tikai divas pamatkrāsas –
degoša uguns un ogle," – tā Ērika Bērziņa.
Viņas dzejas valoda ir lakoniska, bet jutekliski piesātināta. Dzejoļos tverta mūsdienu pasaules izjūta, ko ietekmējis patērētāju sabiedrības nihilisms. Autores dzejoļi no 2001. gada publicēti dažādos latviešu periodiskajos izdevumos un elektroniskajos medijos. Pirmais dzejoļu krājums „Ziemeļu lapsa" izdots 2006. gadā. Ērika Bērziņa ir Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes doktorante un Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle. Kopš 2004. gada Ērika kūrē arī Dzejas dienu pasākumu „Ceļojums ar dzejniekiem".
Iveta Ratinīka ir dzejniece un literatūras skolotāja, kuras publikācijas un raksti par dzeju regulāri tiek publicēti dažādos Latvijas medijos. Par debijas dzejas krājumu „Rūgts" 2011. gadā autore ieguvusi Latvijas Literatūras gada simpātiju balvu. „Izdevu grāmatu, kad sāka gribēties paklusēt par citiem, lai varētu atļauties pati pateikt to, kas man svarīgs," teic Iveta Ratinīka. Ārpus dzejas Iveta ir kareivīga meitene, kas pa dzīvi iet droši un smiedamās. Bet viņas dzeja ir ļoti sievišķīga, maiga, poētiska. Dzejniece pati sevi raksturo kā ironisku feministi.
Izstādē „Littera Cordis" atklājas mūsu – Raiņa un Aspazijas pilsētas – slavenāko radošo cilvēku atstātais literārais un kultūrvēsturiskais mantojums. To jāsteidz apskatīt, jo pavisam drīz muzejs savas durvis aizvērs, jo sāksies tā ēku rekonstrukcija un restaurācija. Izstāde uzbur joprojām dzīvās un radošās izpausmes pilnās vēstules. „Tu man esi svētāka par jebkuru Dievu.... Kopš Tevi tik dziļi mīlu un kļūstu labs caur to," tā raksta Jānis Pliekšāns savai Iniņai (Elzai Rozenbergai) 1899. gada decembrī no Slobodskas. Pēc daudziem gadiem 1926. gada 23. martā 61 gada vecumā Elza savam Lielajam Pūkiņam vēstulē uz Mentonu Francijā izsaka pārdomas par senām dienām un, vērtējot kopdzīvi, saka: „Pagātnes cilvēks – labo atceras! Mūs ir laulājis liels laiks, zvaigznes, visa tauta."
Raiņa un Aspazijas sarakste ir iekļauta UNESCO „Pasaules atmiņas" Nacionālajā reģistrā, tāpēc izstāde veicina Latvijas un starptautisko domu par Aspazijas un Raiņa kultūrvēsturisko nozīmīgumu, un pastiprina iespēju gan Latvijas, gan UNESCO kalendārā 2015. gadu pasludināt par Aspazijas un Raiņa gadu, jo tad atzīmēsim viņu abu 150 gadus.