„Latvijas Televīzijas arhīvos esošās izrādes, kas veidotas daudzu gadu garumā, ir unikāls materiāls. Dramaturģija kā fakts izrāžu veidotāju interpretācijās dažādu laiku Latvijā piedāvā skatītājiem ļoti interesantu informāciju par laiku un cilvēkiem – par mums pašiem. Domas un uzskati, risinājumi un paņēmieni gan teātrī, gan televīzijā, kas satricināja kultūras un ideju dzīvi vairāk, nekā pirms 30 gadiem ir palikuši spilgtā atmiņā izrādes laikabiedriem. Taču ir paaudze, kas šīs izrādes skatīsies pirmo reizi. Savā ziņā tas būs izaicinājums un arī eksperiments. Tāds kā piedzīvojums laika mašīnā. Zinātājiem – atcerēties un skatīties jau it kā zināmo ar citu - trīsdesmit gadus bagātāku pieredzi, savukārt jaunākiem skatītājiem tā būs iespēja vistiešākajā veidā uzzināt par notikumiem, kas ietekmēja un veidoja viņu vecāku un skolotāju – toreiz viņu vecuma vienaudžu domas un uzskatus laikā pirms tik daudziem gadiem. Tie paši vai citi – kādi ir Latvijas teātra skatītāji , tas pats vai cits Branda ideālisma konteksts dažādu laiku Latvijā... ," akcentē LTV 1 LTV1 kultūras, izklaides un bērnu raidījumu satura redaktore Daina Markova.
1975. gadā Dailes teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš kopā ar asistentu Kārli Auškāpu īstenoja vienu no profesionāli spilgtākajiem tā laika iestudējumiem latviešu teātrī – H. Ibsena dramatiskās poēmas "Brands" skatuvisko interpretāciju. Iestudējuma centrā bija neikdienišķa, spēcīga personība, kura, konfliktējot gan ar sevi, gan ar kompromisos un materiālās interesēs slīgstošu pūli, fanātiskā ticībā izcīna savu lielo cīņu, kas pārvēršas par totālu un traģisku nesapratnes ceļu.
„Iestudējumā apliecinājās A. Liniņa proponētā doma par skatuves zīmi kā metaforisku tēlu; tā precīzi saskanēja ar tā laika Eiropas teātra novatoriskajām tendencēm. Režisors strādāja kopā ar izcilu radošo komandu – scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, kustību režisoru Modri Tenisonu, komponistu Raimondu Paulu, titullomu atveidotājiem Juri Strengu un Hariju Liepiņu, kā arī Agneses lomas atveidotājām Ausmu Kantāni un Olgu Dreģi. "Branda" iestudējuma filozofisko jēgu pārliecinoši atklāja scenogrāfa piedāvātā gandrīz melnā skatuves telpa; tās centrā – neregulāras formas kustīga platforma, kuru dažādā intensitātē, atbilstoši skatuviskajai situācijai, grozīja paši aktieri," raksta Jānis Siliņš.
„Brands Dailes teātrī ir lielās dimensijās veidota poēma par Cilvēku. Varbūt himna? Varbūt sāpju dziesma? Uzvedumā darbīgs elements ir arī gaisma: precīzāk – daudz tumsas, mazliet gaismas. Un zvaigznes, kas vissvarīgākajos brīžos iedegas melnajā bezgalībā. 1976.gadā almanahā „Teātris ir dzīve" rakstīja teātra kritiķe Silvija Radzobe.
Pārraidi Latvijas Televīzijā atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.