Pirmkārt, pozitīvi, ka iestudējumu pavada arī aktieru ierunāts teksts, neļaujot bērniem garlaikoties, jo tikai ar bildi vien uzmanību noturēt būtu pagrūti, kur nu vēl izsekot sižetam.
Lai arī zināmas dažādas pasakas versijas un adaptācijas, pamatu pamats nemainīgs – arābu princese beidzot jāizdod pie vīra, bet viņai, lūk, neviens no svešzemju prinčiem nav tīkams, viņa nolūkojusi pašmāju sīktirgotāju Aladinu, kas, protams, viņas tēvam neliekas meitas cienīgs precinieks. Cerībā uz to, ka Aladins attaisnos to, ka ir visvisvis... vārdsakot, Īstais, princese izsludina sacensību, ka izies par sievu pie tā, kas līdz nākamajam pilnmēnesim atnesīs visvērtīgāko, kas karaļvalstī atrodams.
Tālākais sižets izseko godprātīgā Aladina gaitām, kas ieguvis no tēvoča burvju augļu grozu, dodas meklējumos. Viņš tiek ievilināts dārgumu alā, taču klāt drīz vien ir arī to sargs – nezvērs, starp citu, burvīgi klamzīgs radījums, kuram Aladina mestā banāna miza ir pēdējais piliens un viņš izplūst asarās, par savu zvērīgi sūro dzīvi alā. Aladins, lāga dvēsele, protams, ņem šo aiz rokas un tīri burtiski ved saulīte, kur šis kļūst ņiprs un varen lēkājošs.
Vēl viens no labajiem darbiem tiek paveikts tuksnesī, arīdzan ar augļu palīdzību – ar kokosrieksta čaulu no izžuvušas akas izsmeļot ūdeni. (Tuksnesis uz ledus – gana interesanta doma.) Galu galā, neskatoties uz visiem labajiem darbiem, Aladins paliek bez sava burvju groza, toties tiek pie burvju paklāja, uz tā sapņojot, pie viņa nāk atklāsme par patiesajām vērtībām un viņš dodas mājup.
Tikām princese noraidījusi visas viņai piedāvātās burvju veltes, bet vezīrs kā savējo vēl cenšas „iesmērēt” viņai Aladinam nozagto augļu grozu, kas ļauj izburt no tā kādus augļus tīk, bet, ak, vai, viņš nav zinājis, ka nedrīkst saukt vienu un to pašu divreiz pēc kārtas. Vezīrs pārtop sašutuši lēkājošā zemenē. Tā nu pēdējais pretinieks ir neitralizēts un Aladins ir gatavs pasniegt savu velti līdz ar filosofisku komentāru. Proti, zemes būtiskos elementus – sauli un ūdeni, viņaprāt, iemieso apelsīns. Princese ir laimīga, iecerētais attaisnojis cerības uz asprātīgu un gudru (un augļu tirgotāja cienīgu) risinājumu, arī viņas tēvam vairs nav iebildumu. Tātad „happy end”.
Domāju šoreiz izrāde diezgan viennozīmīgi patika kā bērniem, tā vecākiem. Nekā sarežģīta, ļoti klasiska pasaka (kas pēdēja laikā ir reta parādība), estētiski viendabīgos rāmjos ieturēta, ar visu, kas bērnus varētu piesaistīt – krāsām, mūziku, aktīvu darbību un skatītāju līdzdarbību, iesaistīšanu pasakā (droši vien, ne vienam vien vecākam vēl labu laiku i rītā, i vakarā līdz baltām pelītēm nāksies dzirdēt spalgi skandētu „šou-kran brok-ban kolinan” – vai kā tamlīdzīgi – izrādes „burvju vārdus”).
Un tomēr, vienmēr jau var pateikt kādu „bet”, šoreiz gan ne kritisku vai noliedzošu „bet”. Redzētais vienkārši lika aizdomāties par pasaku eiropeizāciju vai globalizāciju, protams, ka krietni pirms šīs izrādes pie tā jau rociņu pielikusi gan Disneja kompānija, gan citas, kas centušās austrumu pasakas vizualizēt.
Tas kā pietrūka, bija mazliet vairāk austrumu motīvu mūzikā. It kā jau tam, kas skanēja nebija ne vainas, puslīdz atbilstoši izrādei, tomēr pamatteksts angļu valodā ar atsevišķām austrumu motīvu stilizācijām, likās noskaņas radīšanai tā kā par maz. Otra piebilde ir drīzāk uzjautrinošs novērojums. Proti, jaunā arābu pāra laulības pie vecā, labā Mendelsona skaņām. Kaut visa pasaka jau tomēr uz vienvienīgu demokratizāciju un integrāciju orientēta, galu galā – princese taču aprec vienkāršu augļu tirgotāju.
