Ir vairāki aspekti, kādos fotogrāfija 20. gadsimtā ir ietekmējusi un veidojusi skatījumu uz arhitektūru.
Kopš fotogrāfijas izgudrošanas tās lielākais pavedinājums iztēlei ir bijusi tās šķietami nesaraujamā sasaite ar faktisko, realitāti, un arhitektūras fotografēšana šajā ziņā nav izņēmums. Galu galā pašas arhitektūras fotogrāfijas simbolizē ko būtisku kā fotogrāfijā, tā arhitektūrā - abu piesaisti vietai, konkrētai laiktelpai. Celtnes, pilsētas, dzīvojamās vides ir dokumentētas, iemūžinātas, arhivētas, kolekcionētas, komponētas, skatītas objektīvi, idealizētas vai tēlotas nākotnes vīzijās, līdz ar to apliecinot ikreiz savdabīgu vietas, laika un telpas konkrētības, vai tās nepielūdzamās mainības apzināšanos.
Fotogrāfijas sasaite ar vietu ikreiz ir bijusi mānīga, līdz ar to jo interesantāks ir jautājums par ietekmēto mūsu skatījumu un īstenību, tēliem un to miesu.
Kārlis Vērpe, beidzis filozofijas studijas un šobrīd gatavojas aizstāvēt disertāciju, kurā no fenomenoloģiskas pozīcijas tiek mēģināts skaidrot ko redzam, kad skatāmies attēlos, kā attēlu redzēšana notiek un ar ko tā atšķiras no citu lietu redzēšanas. Fotogrāfija ilgu laiku ir bijis viņa priviliģēts praktisko un teorētisko interešu priekšmets.
Biļetes uz lekciju nopērkamas K Suns kasēs: cena 2,60 LVL; studentiem 2,00 LVL.