„Pavasara puķu trakums”

Ierodoties Latvijas dabas muzejā, mani pārsteidz šeit notiekošā aktivitāte. Ir sanācis bezgala daudz padzīvojušu kundzīšu un sieviešu kontingents ir dominējošs. Mūs laipni sagaida un kā preses pārstāvjus nedaudz pavadā gar puķu rindām.

Ah, kas tik te nav! Visu krāsu, formu, pat bezgala neiespējamu, puķes. Nu jā, tā kā pavasaris, tad, protams, ir dominējošas šķirnes, tās ir – tulpes, narcises un hiacintes. Izstāde tapusi ar Rīgas dārzkopības un Biškopības biedrību. He, he, kā es secināju, ka ar biškopības? Nu tāpēc, ka vienā tulpē atradu sakaltušu bitīti, lai gan mazums kas? Šīs šķirnes ir selekcionētas un dažas, bezgala ekstrēmas tulpes arī smaržoja savdabīgi.

Kas tik te nav? Selekcionāri kā tēlnieki izvietojuši savus brīnumus. Te, tāpat kā mākslā, ja pārcenties un nebeidz darbu laikā, vari visu sabojāt. Tulpes, kurām ir bezgala daudz ziedlapu zaudē savu smaguma centru un neatgriezeniski nolokas uz leju, tādēļ viņas jau ir apvītušas. Nosaukumi ir bezgala jauki. Daži atbilstoši ziedam, daži gluži smieklīgi. Protams, te dominē tādi nosaukumi kā „Pērse”, „Staburags” u.t.t. Bet ir arī trakāki un arī tēlaini un nopietni nosaukumi, bez nacionālā romantisma. Lai gan, vai puķes var būt neromantiskas? Tā vismaz neuzskata atnākušās tantes, kuras izbrīnīti velta man jautājumu – Nezināju, ka vīriešiem arī patīk puķes? Ha, interesanti kuri tad jums viņas pērk? Un starp citu, audzētāji un selekcionāri ir vīrieši, tā lūk!

Bet runājot par selekciju, tā mums ir visapkārt mēs pat nepamanām kur viņa tik nav. Mēs selekcionējam savus mājdzīvniekus, puķes, kokus, pārtiku. Mēs spēlējam jau sen Dieva lomu un Dievam nu vairs nav ko darīt, vienīgais ko viņš var darīt, kaut ko sabojāt mūsu perfekcionisma tieksmē. Un tad ļauni pasmiet par mums savā bārdā.

Tādi piemēri arī netrūkst izstādē. Teiksim puķe, kura ir pārdota Holandei ir tiešām šaušalīga, viņai varētu dot nosaukumu „Das eksperiment”, vai arī „Frankenšteins”. Nu jā, kļūdīšanās un šādi brīnumi dabā ir izslēgti, jo kā jau zinām, pēc Darvina evolūcijas teorijas izdzīvo stiprākais. Nu un šis „Holandes” brīnums noteikti neizvilktu, ziedlapas tik daudz, ka nu no tulpes tur nav nekā un lapas kā skujas turpinās uz kāta. Vājprāts.

Bet nu cilvēks ir neapturams, viņš jau kuro reizi ir arī sevi selekcionējis. Tā kādreiz tikai stiprākos bērnus atstāja dzīvus senās Grieķijas pilsētvalstī Spartā. Pēc jaunākajiem pētījumiem arī blondīnes radās sava veida selekcijā, jo redz blondīnes arī mūsu akmenslaikmeta priekštečiem šķita tīkamākas nekā „melnīši” un krustojot apzināti vai neapzināti attiecīgos indivīdus ieguva arvien „blondākas būtnes”. Nu un 19. gadsimta un 20. gadsimta medicīniskā kustība „eugēnika” jau valstiski gribēja iejaukties cilvēka attīstībā. Visiem tas baigi patika, līdz eugēnika nesasmērēja rociņas ar nacistu Rasu teoriju. Tā lūk, gan jau daudzi no mums ir eksperimentu atliekas.

Bet par puķītēm. Ah, te ir arī modīgas puķes. Tā kā „gotu” kustība plaukst Latvijā, tad arī ir selekcionētas melnas tulpes. Ziedu gleznotājai te ir paradīze, tikai kāds neaptēsts mākslas baudītājs varētu piesieties māksliniekam – reālistam, vai viņš nav kļuvis par sirreālistu.