Lēni, bet neatturami ieslīgst pagājībā heroiskās režijas laikmets – laiks, kad pati šī profesija tika uzlūkota kā varonīga, bet režisors – kā jaunatklājējs, no kura gaidīja nepieredzētas atklāsmes. Tāds bija Antonioni.
„Man allaž bija gribējies uzņemt filmu par jūtu viļņojumu, kuru viens cilvēks var dāvāt otram, un kuru tas otrs nes sevī cauri gadiem, par cilvēku attiecību nolemtību sadrumstalotajā pasaulē. Mīlasstāsts, kam nevar būt turpinājuma, iluzoriskums, cilvēku savstarpējo saišu nosacītība. Reiz, vērojot saules aptumsumu, es aizdomājos par aptumsumu mūsu jūtās. Es esmu pārliecināts, ka mūsdienās mirušo pasaulē ir vairāk jūtu nekā dzīvo pasaulē...," – Mikelandželo Antonioni.
Nenoliedzami, „Aptumsums" ir viena no jutekliskākajām Antonioni filmām – brīnišķīgs, līdz vissīkākajai detaļai nevainojams kino. Viens no labākajiem izcilā meistara darbiem.
Klusums ir neizteiktie vārdi. Nav svarīgs notikumu, bet gan mirkļu mehānisms. To varā ir notikumu slepenā atspere. Filma ir ārkārtīgi skaista, kaut arī tajā nav spilgtu, emocionālu ainu. Pēc noskatīšanās tā atstāj vieglu skumju dvesmu, ilgas pēc zaudētiem ideāliem un nepiepildītiem sapņiem. Slavenais Antonioni kino „klusēšanas skaistums" – tie ir ilgstoši tuvplāni, ārkārtīgi maz dialogu, aiz gaisīgā saules aizsega patvērusies tumsa. Kadrs pamirst, tajā pulsē vārga gaisma.
Pēdējā iespēja noskatīties dižā režisora šedevru uz lielā ekrāna – šodien plkst. 17.30 kinoteātrī „Splendid Palace".
Foto: Kadrs no filmas „Aptumsums". Publicitātes foto
