Filma 2006. gadā kļuva par vienu no pasaulē visvairāk skatītajām lietuviešu filmām - to pārraidīja televīzijā desmit valstīs, kuru kopējais iedzīvotāju skaits pārsniedz 400 miljonus. Filmas autors Arūns Matelis kļuva par pirmo režisoru no Austrumeiropas, kas saņēmis ASV Kinorežisoru ģildes balvu dokumentālā kino kategorijā.
Jautrība, smiekli un neparasts gaišums slimnīcas palātā... Viļņas bērnu slimnīcā mazie pacienti diendienā cīnās ar leikēmiju, viņiem atliek tikai cerība. Filmas režisors Arūns Matelis kopā ar savu meitu šajā slimnīcas nodaļā pavadīja astoņus mēnešus. Pēc meitas izveseļošanās režisors atgriezās palātā un izveidoja lakonisku, patiesu, aizkustinošu un mīlestības pilnu filmu par dzīvības brīnumu.
"Filmā atspoguļotā tēma, protams, ir smaga, sāpīga un privāta, jo tās režisors Arūns Matelis ir tiešā veidā saskāries ar leikēmijas pacienta - savas meitas - ikdienu. Režisors ļoti pārliecinoši ataino, ka visām lietām un situācijām ir nepieciešama delikāti filozofiska attieksme. Neskatoties uz smago sižetu, filmas noskaņa ir gaiša, saglabājot cerību - gluži kā eņģelis pārlidotu sāpīgos brīžos, kad sajūti likteņa elpu," norāda kino kritiķe Daira Āboliņa.
"No filmas nevajag baidīties arī tiem, kurus liktenis nav saudzējis. Tā ir kā atgādinājums, ka pasaule un arī mēs paši esam ļoti trausli. Arūns Matelis ir viens no vadošajiem Lietuvas dokumentālistiem, kurš lieliski prot izstāstīt vienlaikus ļoti personisku un eksistenciāli visaptverošu stāstu. Filozofiski poētiskā attieksme, ar kādu veidota filma, varētu būt viens no iemesliem, kādēļ tā guva atzinību arī Amerikā."