Galvenais ieteikums – nedāviniet biļetes uz šo izrādi saviem draugiem vai radiniekiem, kuri ir aizspriedumaini vai ienīst ebreju kultūru. Pretējā gadījumā viņi sāks ienīst jūs par mokošajām trim stundām neērtajos teātra krēslos. Vai arī neizturēs jau pēc pirmā cēliena.
Pēc pirmajām divdesmit izrādes minūtēm, kad uz skatuves notiekošais nav apbūris mani ar visniecīgāko saprašanas dvesmu, nospriežu - tā ir modernā māksla, impresionisms, kas saprotams tikai īpašajiem un izredzētajiem.
Skaidrs, ka izrādes mērķauditorija nav vidējais latvietis, teātra apmeklētājs un kultūras dzīves baudītājs. Pat apzinoties, ka Jaunais Rīgas teātris nav tradicionāls klasiskā izpratnē un izrādes katra pārsteidz ar individuālu stilu un neatkārtojamu piegājienu, šī pavisam noteikti pārsteigs.
Uz A. Hermaņa izrādēm visi iet un sagaida brīnumus, neatkārtojamu darbu, kas radīts ar ģēnija pieskārienu. Tomēr noderīgi būtu, ja šo ģeniālo, augsto mākslu saprastu arī parastie ļautiņi. Ja tur vispār ir kaut kas dziļāks, ko saprast.
Zinot, ka režisors piedzīvojis lielas veiksmes un guvis starptautiskas atzinības, nepārprotami redzams, ka arī šo izrādi veidojot, domāts, lai tā būtu skatāma arī bez valodas. Aktieru sacīto izteiksmīgi papildina viņu kustības, žesti, uzvedība, valodas intonācija un citi ķermeņa valodas rīki. Vārdi būtībā nav nepieciešami.
Ja neesi ebrejs, izrāde nav pazīstama. Situācijas, attiecības, raksturi nav atpazīstami. Tās nav mūsu, latviešu ikdienišķās dzīves problēmas un jautājumi. Stāsts ir par viņiem, par kuriem tu esi dzirdējis un par kuriem runā dalītām jūtām. Vidējam latvietim izrādē nav par ko aizdomāties, dusmoties, pārdzīvot vai apspiest asaras publiskā vietā.
Foto: Skats no izrādes "Kabalas noslēpumi". Foto (c) Gints Mālderis
