Ērika Mitela darbs veidots sistemātiski, pārveidojot attēlu, kas procesa gaitā reaģē uz gaismu un tiešā veidā maina pašu attēlu struktūru. Fotogrāfiskie portreti, sastingušās, saglabātās atmiņas un gaismas ir nodotas kustībai, attīstībai un zūdībai.
Savā darbā Ēriks Mitels pēta dažnedažādus priekšstatus par laiku, citādību, nepastāvību, robežām, cikliskumu, telpu, gaismu, kustību, enerģiju, zaudējumu, saglabāšanu, kolekciju, dzīvi, nāvi utt.Tehniski, attēlu oriģināli ir ievietoti šķidrā emulsijā un pēc tam sasaldēti ledus blokos – spožā un dzīvīgā vielā. Atlējuma laikā, pateicoties fotogrāfijas struktūrai, kas reaģē uz gaismu un dažāda blīvuma attēlu uzņemto siltumu, attēli sašķeļas. Kausējot ledus materiālu, attēls pats sevi pazudina. Fotogrāfija reaģē uz dažādiem elementiem, tādiem kā āda, membrāna. Šis process ir kā sava veida attēla siltumnīcas un mēģenes efekts.
Piedāvātais skatījums raisa pārodmas par attēlu, tā materiālu, ilūziju un niecīgumu, radot jautājumus par uztveri, mūsu attiecībām ar attēliem, to spēku, attiecībām ar ķermeni, atmiņu, nāvi, aizmirstību un identitāti.
