Kara tēma stāstos iepazīta jau Alvja Hermaņa režisētajā izrādē „Vectēvs" ar Vili Daudziņu galvenajā lomā. Arī vairumu tumšo aleju stāstu, ko JRT Talsu ielas zālē iestudējis režisors Vladislavs Nastavševs, krievu rakstnieks un dzejnieks Ivans Buņins radījis kara gados, laikā no 1937. līdz 1945. gadam.
Izrāde, kurā pulcināts teātra zieds – Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Baiba Broka un Kaspars Znotiņš, nevar neizdoties. Pat, ja visi aktieri vienkārši sēdētu zālē un spēlētu šahu, liekas, arī tad būtu interesanti viņos skatīties. Ar baudu var vērot, kā B. Broka no gandrīz nevainīgas, jaunas meitenes vienā stāstā pārtop par rūdītu vīriešu pazinēju citā. Tāpat apburošs ir skats, kad vienā acumirklī V. Daudziņš, uzliekot cepuri, pārvēršas gruzīnā. Un visi zālē sēdošie notic. Jautājumiem vai aizdomām par īstumu šeit nav vietas.
Tajā pašā laikā izrāde ir līdz absurdam simboliska, to domājot pozitīvā nozīmē. Liekas, ka režisors gribējis teikt – nu jūs taču zināt, ka uz skatuves tāpat visi spēlē teātri, tāpēc neizliksimies un labāk paspilgtināsim dzīvei krāsas! Kad pēdējā cēlienā pirms starpbrīža nošautā aktrise pa tumsu nepieceļas un nepamet skatuvi, publika sāk ķiķināt. Vai, kad V. Daudziņa atveidotais kara veterāns nenoturas un apčurājas, ūdens pudeli, no kuras tecina ūdeni, neviens neslēpj. Aktieri stāsta stāstus, lai tos būtu interesanti skatīties, nevis izliekas esam tos piedzīvojuši.
Šoreiz to, vai izrāde ir izdevusies un apbūrusi, lielā mērā nosaka paša skatītāja spēja iztēloties aktieru stāstīto. Pirmais un pēdējais stāsts ir tieši tik spilgts un pārdzīvojumu pilns, cik tas rodas skatītāju prātos. Tāpēc tāda vienota mēraukla nebūtu piemērojama. Kad zālē blāvi spīd viens prožektors, tas pats skatītāju virzienā, un uz skatuves iezīmējas tikai vājas aktieru siluetu kontūras, galvenajā lomā ir stāsts un skatītāja fantāzija. Tāpat pēdējā stāstā, kur varoņi sēž un ēd ābolus. Fonā, protams, ir stāsts, bet aprises tas iegūst tikai individuālā kārtā.
Izrāde nav ieteicama tiem, kad jaunāki par 16 gadiem, jo stāsti ir par mīlestību ne tās romantiskākajā nozīmē. Tajos attēlota cilvēka daba un apliecinājums tam, ka sekss ir cilvēces dzinulis un virzītājspēks. Tik primitīvi un uzbrūkoši, cik vien cilvēks spējīgs būt. Dažubrīd metas šķērmi un gribas iebilst, ka patiesībā neesam tādi mežoņi un nepārvaramu instinktu mākti, bet varbūt tomēr esam. Ja tā, tad palikšu dzīvot ilūzijās.
Foto: Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš izrādē "Tumšās alejas". Foto (c) Gints Mālderis
