Fantasmagorija? Burleska? Dievišķa rotaļa ar laiku un cilvēkiem? Riskants prāta un vēlmju piedzīvojums? Mīlas stāsts? Stāsts par ģēnija nemirstību? No visa pa drusciņai, turklāt pa lieliskai drusciņai! Un vēl valodas šarmantais ritējums – kaut vai nianses, kā mainās Mocarta kunga vārdu krājums no brīža, kad viņš ierodas mūsdienu pasaulē, līdz brīdim, kad tajā adaptējas arvien vairāk! Smalki izstrādātais veclaicīgais izteiksmes veids ar senvārdiem ir kārtējais Silvijas Brices mazais meistarstiķis. Par autores meistarstiķi savukārt var nosaukt veidu, kādā gaužām smalki, lieliski pārzinot gan Mocarta, gan citu ievērojamu mūziķu daiļradi un dzīvi, ir tikusi radīta šī satriecoši lasāmā un izbaudāmā literārā mistifikācija, asumiņam pieberot arī pa kādam kultūru atšķirības izraisītam pārpratumam.
Tikko kā dusējis uz nāves gultas paša mājās 1791. gada 5. decembrī, Mocarta kungs pamostas svešumā, turklāt ne pārāk spožā dvēseles un miesas stāvoklī. Burtiski vienā mirklī viņš no astoņpadsmitā gadsimta ir nokļuvis divdesmit pirmajā –, viņam mostoties, Vīnē rit 2006. gads. Vienīgā pazīstamā vieta ir Stefana katedrāle, viss cits ir mainījies. Labā ziņa ir tā, ka Mocartu atceras, viņa mūziku spēlē, bet sliktā: visi zina, ka Mocarts jau sen ir miris.
Arī mūsdienās Mocarta attiecības ar mūziku nav mainījušās, viņš joprojām ir mūziķis un komponists, un viena no īpaši rosinošām ainām ir tā, kur viņš aizrautīgi klausās beidzamajos 200 gados radītās klasiskās mūzikas pērles – vērtējot, dungojot, izbaudot. Un viņa mūsdienu dzīve – ģēnijam bez jelkādiem dokumentiem, ar neizprotamām dīvainībām un gaužām cilvēciskām vājībām un vājībiņām – tomēr kļūst reāla. Tikpat reālas ir Mocarta attiecības ar līdzgaitniekiem – poļu mūziķi Pjotru, saksofonisti Mado, indiešu meiteni Anju un bāra durvju sargu Černi. Un Mocarta minējums, ka vēlreiz uz šo zemi Augstākais spēks viņu ir atsūtījis tāpēc, lai komponists pabeigtu rekviēmu (starp citu, šī atklāsme aprakstīta tik krāšņi un izteiksmīgi, ka atgādina teju vai Ījaba sarunas ar Visaugstāko, tikai ar veselīgu humora piedevu!), ir vēl dažu neiedomājamu piedzīvojumu un pārpratumu avots.
Vārdu sakot, Evas Baronskas romāns "Mocarta kungs pamostas" ir šī rudens obligātā lasāmviela visiem, kas kaut reizi priecājušies par viņa skaņdarbiem, visiem, kam patīk literāras mistifikācijas, un ikvienam, kam mīļa laba literatūra.
Romāns izdots ar ES programmas "Kultūra" atbalstu.