Antonija Zundas grāmatā "Latvija un Lielbritānija: partneri vai sabiedrotie (1930-1940)" ir analizētas Latvijas un Lielbritānijas attiecības sarežģītā laika posmā - 30. gados, kad Eiropā pasliktinājās starptautiskā situācija, atsevišķās valstīs nostiprinājās diktatoriski režīmi un iezīmējās jauna kara draudi. Visi šie procesi ietekmēja arī Latvijas un Anglijas attiecības.
Viena no galvenajām problēmām, ko politiskajās attiecībās ar Angliju mēģināja risināt Latvija, bija drošības garantijas. Bet Anglija diezgan vienaldzīgi izturējās pret šiem Latvijas centieniem. Neko vairāk par vispārējām frāzēm, kādas ir pieņemts teikt saskaņā ar diplomātisko etiķeti, Latvija no Anglijas nesagaidīja.
Katrā valstī savstarpējās attiecības un to nozīme tika vērtētas atšķirīgi. Latvijas izpratnē Lielbritānija bija svarīgs ekonomisko un politisko attiecību partneris, tā tika uzskatīta par sabiedroto, ar kuras atbalstu var rēķināties sarežģītā situācijā. Savukārt Anglijai attiecībās ar Latviju nebija tik tālejošu plānu.
Grāmatā abu valstu attiecības skatītas ciešā saistībā ar notikumiem Baltijā, Eiropā un pasaulē. Politiskie procesi Francijā, Vācijā, Padomju Savienībā un citās valstīs tieši ietekmēja arī Anglijas un Latvijas attiecības. Tās veidojās visu šo procesu mijiedarbībā. Saasinoties situācijai pasaulē un pašā Britu impērijā, mazinājās arī tās iespējas ietekmēt norises Austrumeiropā un Baltijas valstīs. 1940. gadā Anglija diezgan vienaldzīgi noskatījās, kā no Eiropas politiskās kartes pazūd neatkarīgās Baltijas valstis, kas 20 starpkaru perioda gadus dzīvoja ilūzijās, ka grūtā brīdī tās glābs un aizstāvēs varenā Britu impērija.
Šīs cerības izrādījās iluzoras. Mīts par Angliju kā galveno sabiedroto un aizstāvi sabruka 1939.-1940. gadā. Atbildot uz jautājumu, kādas bija Anglijas un Latvijas politiskās attiecības 30. gados, var teikt, ka Lielbritānija neattaisnoja uz sevi liktās cerības.
Savukārt Bonifācijs Daukšts savā grāmatā "Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940)" runā par tēmām, kas iepriekš bieži noklusētas. Līdz šim par Kulturālās tuvināšanās biedrību ar SPRS (tā līdz 1939. gadam saīsināti dēvēja PSRS) tautām ir rakstīts (galvenokārt presē), sabiedrībā spriests, mēļots un baumots, bet visvairāk tomēr slepināts, noklusēts, sagrozīts, melots un arī slēpts - gan historiogrāfijās, gan daždien un dažviet dažādos specarhīvos, cilvēku atmiņā un politisko apsvērumu lokos. Tāpēc skaidrības un vēsturiskās patiesības nolūkā biogrāfisku līkloču izpratnei, faktu rašanai un verifikācijai, pilnīgai arhīvu un citu informācijas avotu aptveršanai un dziļākai analīzei (par biedrības adekvāto vietu un lomu mūsu vēstures ainā) ir gana pamata un jēgas.
No pirmā skata šķiet nepārprotami skaidrs, ka šis pētījums iekļaujas Latvijas Republikas biedrību, sabiedrisko un nevalstisko organizāciju vēstures izpētes tēmā, bet personiskā vēsturnieka pieredze rāda, ka caur šīs nebūt ne ordinārās biedrības vēsturi kā prizmu savdabīgi paveras reizē vairākas mūsu valsts, sabiedrības un personību dzīves sfēras, arī mūsu kopējā likteņa maz zināmākie augstie un zemie loki.