Darbam piemīt nenoliedzamas tradicionālā teātra kvalitātes ne tikai metrāžas ziņā, kas pietuvojas četrām stundām, bet arī auditorijas noskaņojuma izpausmēs. Sen nebija gadījies būt izrādē, kuras laikā latviešu publika aplaudē pēc aktieru ansambļa atjautīgi un koši izspēlētajiem dialogiem, bet izrādes beigās ceļas kājās, sveicot teātra trupu ar labi paveiktu darbu.
Par to, cik daudz slāņu no Bulgakova darba iestudējuma laikā atklājas skatītājam – parastajam, grūti spriest. Izrādes laikā man aiz muguras sēdošās kundzītes čukstus apsprieda to, kurš no aktieriem darba dienu vakaros redzams televīzijas kastē uz „Ugunsgrēka" laiku, bet noslēgumā komentēja lugas faktus - Zojkai tagad atņemšot dzīvokli, bet „tas nelietis" aizlaidies ar visu naudu. Tas liecina, ka „Zojkina kvartira", lai gan pārblīvēta ar dažādiem simboliem, kodiem, atsaucēm un filozofiskām idejām, labi nolasās arī kā sadzīviska, viegli komiska drāma.
Tāpēc nav brīnums, ka skatītājiem izrāde patīk. Uz skatuves grandiozajās un reālistiskajās, 20. gadsimta sākuma estētikā ieturētajās dzīvokļa dekorācijās darbojas teju visa Valmieras teātra aktieru trupa. Varoņu dialogiem noskaņu piedod skanošās, emocionāli intensīvās krievu romances, bet izrādei virpuļojošu svētku ritmu un noskaņu sniedz aktieru valsēšana pa skatuves dēļiem aizgājušā aristokrātijas laikmeta mūzikas pavadījumā. Kad izbijušās muižnieces Zojas Peļc', kuru izrādē spoži attēlo valmieriešu prīma Ieva Puķe, dzīvoklī tiek rīkotas vakara izklaides, krāšņi ir tērpi – džentelmeņiem mugurā uzvalki, šūti pēc 20. gadsimta sākuma glaunākās modes, un dāmu augumus ieskauj zīdainu volānu viļņi.
Pirmajā pasaules karā no šīs pasaules šķīrās pēdējais džentelmenis, reiz kādā no manām universitātes lekcijām izteicās vēsturniece Vita Zelče. „Zojkina kavartira" ir stāsts par 19. gadsimta džentelmeņa nāvi, kuru izraisījušas instinkta radītas izdzīvošanas alkas. Dzīvoklis, kurš visā savā godībā atdzīvojies uz teātra skatuves, kļuvis par telpisku liecinieku cilvēka dvēseles un vērtību sistēmas bojāejai. Bulgakova aprakstītais revolūcijas laiks ir nežēlīgs un prasa augstu dzīvības cenu, liekot varoņiem zaudēt pēdējās godaprāta un garīguma paliekas. Tā izdzīvošanas un jaunā laikmeta priekšā salūzt gara aristokrāti – intelektuāļi. Viņu ciešanas ir klusas. Tās tikko manāmi spoguļojas aktieru Ievas Puķes un Ivo Martinsona sejās izrādes finālā, tukšajā dzīvoklī satumstot gaismai.
Izrādes scenogrāfija nepārprotami norāda uz to, ka Zojas dzīvoklis eksistē ciešā saistībā ar citām pasaulēm, laika joslām. Tajā ik pa laikam parādās un pazūd simboliski tēli, diemžēl, tāpat kā iepriekšējā sezonā Nacionālajā teātrī Indras Rogas iestudētajā izrādē „Ideāls zaglis", arī šeit liela daļa no tiem darbojas tikai simboliskā dimensijā. Tā ir ar dzīvokļa dvēseli - Balsi, kuras skanīgais vokāls pieder Daumantam Kalniņam. Tāpat noticis ar Rihardu Rudāku, kura varonis dzīvoklī ierodas no aizkapa dimensijas. No vienas puses šie varoņi papildina izrādes tā jau biezo kontekstu, tomēr tie šķiet pārāk plakani, lai darbotos iztēles bagātajā teātra vidē.
Izrādē netrūkst atjautīgu scenogrāfisko risinājumu un plašas telpu pārveides, kura atļauj iedzīvināt Zojas dzīvoklī gan šūšanas darbnīcu, gan glītu viesistabu. Redzami prasmīgi un atjautīgi veidoti aktierdarbi, kuru ietvaros dažiem Valmieras trupas vīriešiem nācies iejusties pat dāmu ādā, bet vecākās paaudzes aktrisēm radusies izdevība izjokoties, attēlojot kolorītas, bezatbildīgas kundzītes, kuras, viesojoties šūšanas darbnīcā, bezrūpīgi pļāpā un vienu pēc otras izkūpina cigaretes.
Kopumā „Zojas dzīvoklis" vērtējams kā rūpīgi izstrādāts, dažādām nozīmēm pilns un formas ziņa apjomīgs jaunās teātra sezonas notikums. Tomēr šķiet, ka izrāde tā pa īstam gan ritmiski, gan emocionāli ieskrienas tikai otrajā cēlienā, bet līdz tam ar patīkama humora piešprici cenšas līdz sīkumam iezīmēt pēcrevolūcijas Krievijas dzīves ainu.
Foto: Izrāde "Zojkina kvartira" Valmieras teātrī. Foto (c) Matīss Markovskis
