Svinīgā vakara sākumā preses konferencē Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Šiliņa iepazīstināja klātesošos ar „Spēlmaņu nakts" 2012 aktualitātēm, informējot par skatītāju balsojuma norisi un nominēto izrāžu skati.
Tika atklāti „Spēlmaņu nakts" 2012 Balvas par mūža ieguldījumu ieguvēji – šogad tie ir aktieris, režisors un pedagogs Felikss Deičs un scenogrāfs Gunārs Zemgals.
Ar Rīgas domes atbalstu tika sveikti Latvijas Teātra Zelta fonda dalībnieki – patlaban Latvijas Teātra darbinieku savienības un bijušo „Ģimenes aptieku" dibinātajā Teātra Zelta fondā ir 15 skatuves mākslinieki vecmeistari un ar teātra mākslu saistīti cilvēki: Astrīda Vecvagare, Elvīra Baldiņa, Gunārs Zemgals, Helga Dancberga, Jūlija Vilgerte-Zveja, Kārlis Zariņš, Līvija Akurātere, Ļevs Birmanis, Ļubova Beļikova, Ņina Ņeznamova, Uldis Dumpis, Vera Singajevska–Āboliņa, Vera Valtere-Gribača, Žermēna Heine-Vāgnere un Velta Līne.
Teātra Zelta fondā šogad tika uzņemti vēl divi skatuves mākslinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri – Dailes teātra aktrise un režisore Venta Vecumniece un aktieris Gunārs Placēns.
Latvijas Profesionālo aktieru apvienības priekšsēdētājs Janus Johansons sveica nominantus kategorijās Gada aktrise, Gada aktieris, Gada aktrise otrā plāna lomā un Gada aktieris otrā plāna lomā, bet vakara kulminācijā tika pasniegta slepenā labvēļa balva. Šoreiz mecenāta balva Gada jūsma tiks piešķirta Gundaram Āboliņam par apbrīnas vērtu daudzpusību, izcilu aktiera sniegumu vienā no Gundara Āboliņa līdzšinējās karjeras labākajām lomām izrādē Oblomovs. Tika pasniegta jaunās mākslinieces Zanes Balodes glezna.
Balvas par mūža ieguldījumu ieguvēji:
Felikss Deičs latviešu teātrī iezīmējas, kā daudzpusīga personība. Savu audzēkņu un aktieru mīlēts pedagogs, kas daudzu gadu garumā strādājis Konservatorijas Teātra fakultātē. Režisors, kas iestudējis izrādes gandrīz visos Latvijas teātros. 28 gadus strādājis Jaunatnes teātrī, bet 1993. gadā sācis strādāt Valmieras teātrī. Valmierā Felikss Deičs palīdzēja saglabāt un lielā mērā no jauna izaudzināt aktieru kolektīvu, iestudēja izrādes, uz kurām skatītāji pierakstījās mēnešiem uz priekšu, Deičam iegūstot izcila latviešu dramaturģijas interpreta vārdu. Šajos divdesmit gados Felikss Deičs daudz strādājis arī Nacionālajā, Dailes un Liepājas teātrī, Krievu teātrī un uz neatkarīgajām skatuvēm.
Felikss Deičs saņēmis 1997./1998. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvu kategorijā „Labākais režisors" par izrādēm „Ivanovs" un „Trīnes grēki", vairākkārt saņēmis šo „Spēlmaņu nakts" balvu par latviešu literatūras un bērniem domāto izrāžu iestudējumiem, 1996. gadā kļuvis par Eduarda Smiļģa balvas laureātu, bet 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Māra Ķimele stāsta, ka Felikss Deičs ir cilvēks bez burtiskuma. Bērnībā pārdzīvotais II pasaules karš ietekmējis viņa patības izpausmes, kas veidojušas Feliksa dzīvi, esot gan bagātībai, gan nastai. "Feliksa Deiča mākslā sastopams apbrīnojams dziļums, viņš ir ļoti inteliģents cilvēks, kura mākslu galvenokārt raksturo jūtīgums."
Ruta Birgere atklāj, ka gudrību, smalkjūtību un vērīgumu šis talantīgais režisors ir palīdzējis izaugt daudziem aktieriem. "Man viņš ir īpašs Cilvēks. Viņš man atdeva teātri. Cieņā un mīlestībā noliecu galvu viņa priekšā, lai Dievs dod viņam veselību, spēku, vēl ilgi strādāt teātrī."
Dace Eversa stāsta, ka Deičs aktieri izlutina. "Viņš tik precīzi parāda virzienu, kurā tev jālido, un uzbūvē pakāpienus, kā tikt atpakaļ, ja kaut kas nojūk. Nu, ja tu tad vēl nevari nospēlēt, tad tev laikam nav ko meklēt uz skatuves."
LNT literārā konsultante Rita Melnace stāsta, ka Gunārs Zemgals ir viens no izcilākajiem latviešu mūsdienu scenogrāfiem, viens no retajiem māksliniekiem, kas ļoti lielu uzmanību pievērš scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm – krāsai, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem. Visu savu radošo darba mūžu – nu jau vairāk kā pusgadsimta garumā – Gunārs Zemgals ir bijis saistīts ar Latvijas Nacionālo teātri, ilgus gadus vadījis scenogrāfijas meistardarbnīcu Mākslas akadēmijā. Nozīmīgs ir arī viņa devums latviešu kino attīstībā (filmas Tauriņdeja, Emīla nedarbi, Viktorija u.c.). Par nopelniem Neatkarīgās Latvijas valsts labā Gunārs Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.
Džemma Skulme, stāstot par Gunāru Zemgalu, atklāj, ka viņa domas skrien ātrāk par vārdiem, taču attīstīts partneris – līdzdomātājs – ar reizi to saprot. Tādēļ tik viegli ar Gunāru Zemgalu ir režisoriem, aktieriem, par to viņš tiek mīlēts. Gunāram Zemgalam pateicīgi visi tie neparastākie studenti Mākslas akadēmijā, kuri atrada patvērumu viņa vadītajā scenogrāfijas darbnīcā, tieši tur atraisot savu ģenialitāti.
Mihails Kublinskis atzīst, ka Gunāra Zemgala pievilcība ir viņa daiļrades daudzpusīgums. Kopā ar viņu tapušas izrādes, kas apvītas ar leģendām – Smūla Kihnu Jens, Šekspīra Romeo un Džuljeta, Žamiaka Hamilkāra kungs, Goldmena Lauva ziemā. M. Kublinskis atklāj, ka tieši Zemgals viņam palīdzējis veidoties par režisoru.
Andris Freibergs atzīmē, ka tādas izrādes, kā Ilgu tramvajs, Lilioms, Lorencačo, ko veidojuši Alfreds Jaunušans un Gunārs Zemgals, Vasara Noānā, Santakrusa, Lauva ziemā, ko veidojuši Mihails Kublinskis un Gunārs Zemgals, ir izrādes, kas nu jau kļuvušas par leģendu. "Apsveicu savu skolotāju, sacīdams cilvēcīgu "Paldies!"".
Ilmārs Blumbergs, viens no G.Zemgala audzēkņiem stāsta: "Gunārs Zemgals ir mans skolotājs. Skolotājs katram ir tikai viens. Skolotājs atstāj nospiedumus. Nospiedumi iespiežas, kā zīme. Un paliek. Neizdzēšami."
