"Kad no Laimas Muktupāvelas tapu par Laimu Kotu, no eiropeiskajiem ziemeļiem pārcēlos dzīvot uz austrumniecisko Turciju.
Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks – pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds kāds esi, vai arī esi kāds vēlies būt, teicis Rūmi. "..viena maza turku pupa ceļoja uz... viens, div', trīs, un tu esi brīvs.." Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi.
Dzīvojot starp turkiem, piedaloties ģimenes godu rituālos, vērojot tradīcijas un attiecības ar līdzcilvēkiem caur pašu turku vērtību skalu, sapratu, ka tradīciju turpināšana nemainītā veidā un kolektīvās apziņas esamība, kas ir islāma fundaments, mūsdienu turku sabiedrību veido par monolītu, nesadrumstalotu spēku. Tieši tāpēc man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par "baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem", no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē, domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni, domā turki. Piederību islāmam ikdienā uzsver, nerimtīgi gādājot par savu dzimtu, domājot par kopējo labumu, atliekot malā individuālo norobežošanos un neļaujot vaļu liberālo ideju slavinātam egocentrismam. Meditācijas vienatnē turkiem neder, bet gan sabiedrību vienojošais kopējs mielasts, saviesīga tējas padzeršana un sarunas par dzīvi raksturo īstos turkus. Daudzas tradīcijas, kuras mazliet pārveidotā veidā vēl praktizē turki, antropologi saista ar laiku pirms monoteisma kultūras, bet paši turki to ir aizmirsuši. Forma mainās, bet dziļi slēptais saturs kā sargsuns sargā sabiedrības veselīgumu.
Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Trojas Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmāņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātiski cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!" — tā par jauno grāmatu stāsta pati autore.
Laimas Turcijas stāstus papildina koši fotoattēli. Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska.
