Uz „krastu” skatuves priekšā, no rokas rokā ceļo kastu kastes. Bet vēl nekas nesākas. Vispirms mazs iekustinošs, „sadraudzinošs” un sasildošs pasākums drēgnajās Andrejsalas sienās sanākušajiem. Īsti atbilstoši 21. gadsimta parašām – vispirms veikt masāžu blakusstāvošajam un iepazīties pēc tam.
Tad, kā iesildīšanās pašiem dalībniekiem, seko pirmā daļa, ar īsajām improvizācijām, kuru tapšanā ar savām idejām, protams, tiek iesaistīti skatītāji. Daudzas nelielas, dažas minūtes garas ainiņas, kas virknējas veselas stundas garumā un garantē šim gripas periodam nepieciešamā C vitamīna krietnu krājumu rašanos.
Otrajā daļā jau piedalās atsevišķas personības, kas top iedzīvojoties kāda skatītāja, pavisam burtiski – izsvilptā, izvēlētā fotoattēlā. Visupirms katrs no dalībniekiem rada savu stāstu, sākot jau ar latviešu valodas skolotāju, kas burtnīcas labo, bļitkojot, ah, atvainojos – nodarbojoties ar zemledus makšķerēšanu, līdz trīsdesmitgadniekam-klubu tusētājam ar klēpja sunīti, par kuru viņš laiku pa laikam atminas. Sava loma arī pamestai līgavai, kas ik rītu dodas uz Centrāltirgu pēc (tā arī dienas laikā neizmantota, bet kas gan drīkst liegt sievietei cerēt?) kāzu pušķa un tad pastaigā ar visu balto kleiti (pa stacijas laukumu).
Šim bariņam vēl piepulcējas kosmonauts no ASV, elektrokautkādas nozares profesors, krietni gados un pāraktīva aerobikas trenere. Galu galā, visi seši savādnieki sastopas un nodibina sarežģītas attiecības. Un sanāk pat veseli trīs laimīgi pāri un vienas dubultkāzas.
„Kas to zināja, ka pat ar klibu kāju tas aizies tik tālu,” šī frāze no pēdējās improvizācijas, šķiet, atbilst vakara noskaņai kopumā –
nekad nav zināms, cik tālu un kādā virzienā tas viss aizies, bet pusceļā jau neviena improvizācija nepaliks.
Tā nu, ar klibu kāju vai bez, daudz laimes un labu ceļavēju „Laivai”!
