Izstādei ir piecas tematiskas daļas, kas ataino, pirmkārt, šī brīža procesus 20 Latvijas arhitektu birojos. Vairums te aplūkojamo darbu ir jaunākie projekti, kas vēl atrodas izstrādes stadijā. Otrkārt, uzsver arhitektūras internacionalizāciju – tas ir Lienes Jākobsones un Mantena Devrīnda (Manten Devriendt) pētījums, kas iepazīstina ar ārvalstu arhitektu biroju darbību Latvijā.
Trešā ekspozīcijas daļa – „Šķūņi” ir Lindas Krūmiņas pētījumu rezultāts un attiecas uz reģionālajām tendencēm. Ceturtā sadaļa veltīta konkursiem un tiem iesniegtajiem projektiem, te var iepazīties ar 22 konkursa kārtībā jau atlasītiem darbiem, kas tuvākajā laikā tiks realizēti. Tās ir tiklab kultūras un izglītības būves Rīgā un reģionos, tostarp jaunās koncertzāles projekts, kā arī pilsētas centrā un Vecrīgā ietilpināt paredzētās biroju un dzīvojamās ēkas.
Būtiskākā ekspozīcijā, manuprāt, ir piektā sadaļa, kurai gan patiesībā būtu jābūt šī visa, iepriekšminētā, sākumā un pamatā. Proti – „Pilsēta” –2007.gadā Rīgas pilsētas arhitekta biroja vadībā, kopā ar pilsētplānotājiem un dažādus birojus pārstāvošiem arhitektiem, izstrādāta koncepcija, kas attiecas uz Daugavas kreisā krasta un Pārdaugavas apbūvi. Kur, vismaz spriežot pēc krāsu laukumu attiecības, esošā–plānotā apbūve attiecas kā 30:70, par labu plānotajai.
Fakts, ka Pārdaugavā iecerēta intensīva daudzstāvu būvju celtniecība, vairs nav nekas jauns, tādēļ daudz interesantāk būtu iepazīties ar šādu plānojumu Daugavas labajam krastam. Ja vien tāds, ļoti konkrēts un precīzs, ir izstrādāts. Jo ko gan runāt, par pilsētas plānošanu, pēc tam, kad jau sniegtas būvatļaujas dažādiem projektiem Vecrīgas vidū? Pa daļai tas šobrīd atgādina nevis plānošanas, bet saglābšanas projektu – uzcēlām, bet neizskatās īsti lāga, tāpēc uzcelsim blakus vēl kaut ko līdzīgu un tad visiem liksies, ka tieši tā arī bija domāts.
Nenoliedzami, viena no problēmām šobrīd ir tieši pārdomātas arhitektūras radīšana. Izstādes kontekstā, tas vienkāršoti redzams, vērojot kaut vai to, kā reaģē daļa no apmeklētājiem, kuri vairumā gadījumu jūsmo par maketiņiem, mašīnītēm, miniatūrajiem kociņiem utt. – respektīvi, aplūko darbus tādus, kādi tie ir šeit – mazas jaukas leļļu pilsētiņas un mājiņas. Ļoti jauki. Taču, labākajā gadījumā, tas viss pēc pāris gadiem beidzas ar atturīgiem secinājumiem, ka labāk jau nevajadzēja celt (vai nu izvēlētajā vietā vai veidā, vai abējādi). Vispirms apstiprināt kādu ideju un tikai tad sākt apsvērt, vai tā patiesi iederas apkārtējā vidē, laikam šobrīd ir viena no tipiskākajām pilsētbūvniecības pazīmēm.
Šādas un līdzīgas pārdomas rodas arī mazliet vēlāk, pēc izstādes apmeklējuma, Uzvaras bulvārī vērojot 108 gadus vecās eklektisma ēkas demontāžu, to, kura pēc jaunās bibliotēkas projekta autora Gunāra Birkerta teiktā ir pārāk robusta un kropļo viņa jauno risinājumu. Ēka, kas 1995.gadā tika novērtēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, ar visām pieminekļa statusam atbilstošajām pazīmēm, taču oficiālajā aizsargājamo pieminekļu sarakstā vēlāk netika iekļauta. Vilhelma Hofmaņa projekts pret Birkerta. Šādās cīņās uzvar dzīvie.
Taču tas, protams, ir tikai viens piemērs par esošās un plānotās arhitektūras sastapšanos. Gribētos ticēt, ka citos gadījumos līdzāspastāvēšana dominēs pār pašreiz valdošo darvinistisko stiprākā izdzīvošanas principu.
Un vēl viens skeptisks jautājums, kas brīžam nāk prātā, iepazīstoties ar ekspozīciju – vai nevajadzētu mazliet ambiciozo izstādes nosaukumu („Kā rodas laba arhitektūra?”, ar uzsvaru uz „laba”) papildināt ar diskusiju jautājuma formā – vai rodas laba arhitektūra?
Ar ekspozīciju iespējams iepazīties līdz 16.martam.
