Solis, ko spēra Nacionalā partija, 15. novembrī piešķirot valsts budžeta līdzekļus 25 000 latu apmērā filmas projekta „Dvēseļu putenis" attīstībai, ir vērtējams divejādi. No vienas puses tas solis uz priekšu Latvijas kino atbalstam, no otras - atpakaļ, iedzenot kino nozares pārstāvjus stūrī, neļaujot īstenot daudzveidīgas idejas. Ja arī turpmāk Saiema piešķirs finansējumu latviešu kino, izvirzot kritērijus, pēc kuriem tiks vērtēti šie darbi, tad var teikt, ka topošajam filmām būs daudz vairāk iespēju tikt realizētām. Bet ja šie kritēriji būs šauri un uzrunās noteiktus filmas žanrus, tad vai tas neieliek latviešu filmas noteiktos rāmjos, liedzot filmu daudzveidību?
Cik taisnīgi ir tas, ka Saeima atbalsta atsevišķus filmu projektus, nesniedzot visiem vienādas iespējas iegūt valsts finansējumu projekta attīstībai? Kā uzskata kino nozares profesionāļi, šāda sistēma degradē labas pārvaldības praksi un sistēmu, kad publiskais filmu nozares finansējums tiek sadalīts atklātā konkursā Nacionālā kino centra vai Valsts Kultūrkapitāla fonda izsludināto konkursa ietvaros.
Līdz šim bija skaidra sistēma - projekta iesniedzēji piedalās publiskā ideju prezentācijā, tiek vērtēta filmas projekta profesionālā kvalitātē, finansēšanas plāns un izplatīšanas stratēģija, projekta mārketings, gaidāmās filmas mākslinieciskā kvalitāte, projekta nozīmīgums un aktualitāte. Bet tagad šī sistēma tiek sašūpota ar atsevišķu filmu projektu izcelšanu slavas gaismā, kamēr citi projekti paliek ēnā, jo, lūk, likumi ne visiem ir rakstīti vienādi.
Turklāt šāds lēmums ne tikai ir iedragājis kino nozaru pārstāvju ticību, bet arī projektus, kuru turpinašanu apdraud nepietiekamais finansējums.
Ja runā par filmu „Dvēseļu putenis", kuru Saiema izvēlējusies atbalstīt, tad uzreiz ir skaidrs, ka diez vai ar piešķirto finansējumu filmu maz iespējams "pavilkt". It īpaši, ņemot vērā faktus, ka Aleksandra Grīna romānā darbojas aptuveni 150 personu un filmai būs jāmēģina retrospekcēt latviešu strēlnieku izmisīgo, asiņaino cīņu par savas dzimtenes atbrīvošanu. Skaidrs, ka filma būs spēcīga, bet cik nepieciešama ir šī asinsizliešana? Mums jau pietiek traģēdiju stāsti, lai gan pēc Nacionālās partijas līdera Raivja Dzintara sacītā var noprast, ka šai filma būs paredzēta audzināšans un izglītošanas funkcija, tātad tāpat kā filmas „Rīgas sargi", „Latviešu strēlnieki", „Mana zeme; manas mīlestības pasaule", arī topošais „Dvēseļu putenis" "spiedīs" uz latviešu patriotismu.
Diskusiju sabiedrībā raisa jēdziena „patriotisks" nozīme. Kāda ir garantija, ka filma „Dvēseļu putenis" būs veiksmīga ārpus Latvijas, ka tā te arī nepaliks, iestrēgusi starp pašmāju seriāliem un kinoteātriem? Latviešu kino filmām pietrūkst daudzveidības, tam nepieciešams vairāk riskēt un eksperimentēt.
Izvērtēsim pēdējo gadu pieredzi latviešu filmu dalībai dažādos starptautiskos filmu festivālos! Režisora Andra Gaujas dokumentāla filma „Ģimenes lietas" prestižajā dokumentālo filmu festivālā Silverdocs ASV saņēma galveno balvu The Best World Feature, kā arī ieguva balvu kategorijā Labākā NVS un Baltijas valstu filma. Roberta Rubīna filma „Kā tev klājas, Rūdolf Ming?" ieguva Grand Prix starptautiskajā dokumentālo filmu programmā filmu festivālā Message to Man Pēterburgā un saņēma arī UNICEF balvu Starptautiskajā EBS dokumentālo filmu festivālā Seulā. Abas šīs filmas ieguvušas balvas arī Viļņas dokumentālo filmu festivālā. Tāpat Jura Poškus režisētā filma „Kolka Cool" ieguvusi starptautisku atzinību Kotbusas starptautiskajā kino festivālā. Kur uzskaitīto filmu kontekstā ir runa par patriotismu vai izglītošanu? Manuprāt, šo filmu panākumi starptautiskajos festivālos parāda to, ka labas filmas pamatā nebūt nav jābūt vēsturiski svarīgām notikumam, lai tas izcīnītu vietu skatītāju sirdīs un kino profesionāļu atzinību. Galvenais ir labs stāsts, kas spēj uzrunāt un aizraut, kura pamatā ir īstas emocijas un kaut kas neparasts. Vai tāpēc mēs mazāk leposimies, ka nākam no Latvijas, ja par mums uzzinās no tādām filmām kā „Ģimenes lietas", „Dokumentālists" vai „Kolka Cool"? Jā, iespējams, tie nav paši slavinošākie stāsti par latviešiem, to, kā viņi dzīvo, bet tiem vismaz piemīt īsta garša. Šī brīža realitāti ir daudz vieglāk atveidot nekā mēģināt atdzīvināt notikumus, kas norisinājušies pirms vairākiem gadiem. Bet kas to lai zina, varbūt „Dvēseļu putenis" būs nākamais latviešu „ Avatars"!
Saiemai vēl ir jāpadomā par to, kā nākotnē darbosies šī sistēma, kad Valsts finansējums tiek piešķirts filmai, apejot konkursa kārtību, un pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēti konkrētie projekti. Šobrīd vēl grūti pateikt, vai šis solis ir pareizs vai nepareizs. Rodas tikai jauni jautājumi – kāda turpmāk ir filmu projektu nākotne un no kā tā tagad atkarīga - no filmu finansēšanas likuma vai atsevišķas partijas interesēm?
Foto (c) flickr.com