"Izstāde ir ārkārtīgi personīga. Iespējams, pat pārāk intīma un subjektīva. Izstāde veltīta abām manām vecmāmiņām, kas nodzīvojot garu mūžu devušas daudz citiem un neticami bagātinājušas mani. Katra diena, grumbiņa uz vaiga, katra izdomātā pasaka vai padoms, joks devis man ļoti daudz. Pateicoties viņām es novecošanu uztveru kā lielu vērtību, ko skatu no nemitīgas iegūšanas un savstarpējas papildināšanās skatu punkta - kā tāda bagātību lāde, kas pildās jo dienas.
Vecums, novecošana, paaudžu attiecības man bijušas nozīmīgas tēmas, kuru ietvaros tapušas gan grafikas, gan zīmējumi, arī nedaudzi gleznojumi. Materiālos un toņu izvēlē turos pie putekļpelēku pelnu, sudrabainas miglas un ogļu melnas gammas. Savos darbos cenšos rādīt grafiski skaistas vecumdienas, kas ne vienmēr ir arī skaistas klasiskā izpratnē. Tās nereti nes līdzi liekus uztraukumus, sāpes un kreņķus. Es pagaidām vecumu spēju tikai iztēloties, tādēļ mans fokuss šajā izstādē ir uz bagātīgiem grafiskiem paņēmieniem un emocionālas noskaņas radīšanu. Nereti saka, ka digitalizācijas laikā arī iespiedgrafikas tehnikas ir vecas vai novecojušas. Es tam nepiekrītu. Tāpat kā vecums, arī klišejas apstrāde, kodināšana, slaucīšana, arī sieta gaismošana, atspieduma iegūšana, ir kaut kas īsts, skaists un laikietilpīgs. Es šo nodarbi parasti izbaudu ar lielu gandarījumu.
Saku paldies saviem Mākslas akadēmijas pasniedzējiem, jo daļa šeit redzamo darbu tapuši kā mācību uzdevumi.
Izstādes nosaukums atspoguļo ne tik vien manu mīļo atainoto personāžu nodzīvoto laiku šeit ar mums un tā atstātās liecības, bet arī tas spēcīgi sasaucas ar tuvojošamies svētkiem. Pārdomu svētkiem. Miera laiku, kāds iespējams laikam tikai mūža launaglaikā. Vismaz man tā pašlaik liekas, kamēr es tikai tuvojos sapratnei.
Izstāde ir mana atzīšanās mīlestībā. Viņām abām – Ainai Priedei (1924 – 2012) un Birutai Zābakai (1925– 2011)" izstādes ieceri komentē māksliniece Kristīne Lasmane.