1960. gadi un Deniss Hopers (1936-2010) ir kā pašsaprotami saistāmi jēdzieni. Mākslinieks, režisors un fotogrāfs, kurš dokumentēja visu redzamo un apmeklēja gandrīz visas izstāžu atklāšanas, ballītes un publiskus pasākumus, vienmēr pie rokas turot savu fotokameru, lai fiksētu gandīz ikvienu sekundi, mēģinot iepazīt maksimāli daudz cilvēku. Personība, kura bija brīva savos uzskatos un dzīves veidā un kuru žurnāls „The Rolling Stones" atzina par „vienu no Amerikas pazīstamākajiem narkomāniem".
„Galvenā nepieciešamība šī visa fotografēšanai nāk no reālas vietas, no vietas, kur ir šaubas un izolācija, kur ir cerība, ka kādu dienu cilvēks redzēs, ka šie objekti, fotogrāfijas un gleznas jūt to pašu tukšumu, ko es jutu," teica Deniss Hopers (2001). Viņam bija vienalga, vai fotografēt Martinu Luteru Kingu, hipijus vai māksliniekus, jo viņam bija svarīga, lai fotogrāfijas rada pārmaiņas un ir kas tāds, ko viņš var atstāt citiem. Lai tās ir laika liecība.
Hopers intervijās ir sacījis, ka ar fotografēšanu nav izdevies nopelnīt naudu, tikai iztērēt to, tomēr tās ir noturējušas viņu pie dzīvības. Iespējams tāpēc tajās fiksētie mirkļi mijas starp patiesi interesantu kompozīcijas spēli un kadrējumu, starp baltā un melnā kontrastiem, ēnu spēli un ironiju, pilsoņu demonstrācijām un konkrētu notikumu fiksēšanu, gluži tāpat kā starp objektiem un fotografētām līnijām. Viss fotogrāfiju kopums sniedz liecību par konkrēto vietu un laiku, ko caurstrāvo personīgais autora spontānums, intimitāte un poētiskums.
Hopera pieturas vietas bija Meksika un Alabama ASV. Tās bija vietas, lietas un priekšmeti, kas atrodamas nabadzībā, pilsoņu, hipiju un baikeru ikdienā un kapitālismā. Tā ir sieviete, kuras kailums mijās starp skaistumu un vulgaritāti, tā ir demonstrācija ar visām tās emocionālajām izpausmēm, vienkārši plakātu un grafiti elementi, priekšmeti, kas rada telpu starp fotogrāfijās redzamo un cilvēku. Telpu, kas ir piepildīta ar melni baltu neitralitāti, vēsturisku liecību un tukšu melanholismu, ironiju un bravūrību. Autora pasauli.
„Nākotnes mākslinieks norādīs ar savu pirkstu uz kaut ko un teiks ka tā ir māksla, un tā būs māksla" - Deniss Hopers (1998).
„Pazaudētais albums" ir Denisa Hopera ilgi lolotais noslēpums, jo tikai pēc nāves viņa mājas sienā tik atrastas vairāk nekā 400 fotogrāfijas. Tās ne reizi netika izrādītas plašākai publikai, bet tajā pašā laikā bija sagatavotas iespējamajai izstādei, jo tās tika atrastas kopā ar autora veiktajām piezīmēm. ''Martin Gropius Bau'' muzejā Berlīnē Denisa Hopera atrasto fotogrāfiju izstādi atklāja 17. novembrī un apmeklētāju izrādītā interese to ļāva slēgt nedēļu pēc noteiktā termiņa – 19. decembrī.
Vintāžas fotogrāfijas, kas iezīmē 1960. gadus un iemūžina popmūziķus, rakstniekus, māksliniekus un filmu ikonas, tapušas no 1961. līdz 1967. gadam. Daudzās no tām redzamas 1960. gadu gadu atpazīstamākās ikonas – mākslinieki un aktieri, kas prezentē tā laika pārmaiņas. Tīna un Aiks Tērneri, Endijs Vorhols, Pauls Ņūmens un Džeina Fonda gluži tāpat kā Martina Lutera Kinga 1965. gada runa pilsoņu gājienā no Selmas uz Mantomeriju Alabamā ir kļuvušas par mūsdienu ikonām.
Patiesībā tas ir viss, ko ikviens varam redzēt uz ielas ik sekundi. Tas, ko mēs jau esam redzējuši grāmatās par hipijiem, 1960. gadiem un mākslinieku bohēmu, vai gluži otrādi – nekad neredzēsim, jo tie ir tikai elementi, kuriem mēs ik dienas ejam garām. Tikai Hoperam pie rokas bija fotokamera un drosme to iemūžināt. Lai arī gribas sacīt, ka viņš ar mums spēlējas, radīdams fotogrāfijas, kuras mums ir jādēvē par „mākslu" un jācenšas saskatīt to pievienotā vērtību, tomēr viņš sniedz mums konkrētā laika reprezentējošas liecības, vēstures elementus no tā laika Amerikas un Meksikas. Un sajūtas, kuras aizķeras apziņā un, pārdomājot izstādi, ataust, padarot ikvienu redzēto fotogrāfiju atkal dzīvu.
Foto: Denisa Hopera izstāde „Pazaudētais albums". Foto © Martin Gropius Bau muzejs Berlīnē
