Ligitas Caunes – daudzpusīgas mākslinieces – daiļrade ietiecas vairākās jomās, jo viņa ar panākumiem darbojas arhitektūras objektu un interjeru projektēšanā, monumentālajā mākslā (sienas gleznojumi, vitrāžas), akvarelī un grafikā (ilustrācijas, ceļojumu piezīmes, subjektīvu izjūtu fiksējumi, dekoratīvas miniatūras) un eļļas glezniecībā (ainavas, figurālais žanrs, ziedi). Nozīmīgs mākslinieces veikums ir Viesītes luterāņu baznīcas altārglezna „Ticība, cerība, mīlestība" (1994), bet visbiežāk viņa ar krāsu kasti iziet tieši dabā. „Glezniecība ir mans profesionālais vaļasprieks, patvērums un dievkalpojums. Mani gleznojumi patiesībā ir atzīšanās mīlestībā – mākslai un Latvijas dabai", saka Ligita Caune.
Ligita dzimusi Sēlijas pilsētā Viesītē mazbānīša mašīnista Alfrēda un mājsaimnieces Martas Vecumnieku četru bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Mājā valdošais praktisko un uz estētiku vērsto interešu līdzsvars Ligitai ļāva veidoties par harmonisku personību ar noslieci uz daiļajām mākslām – zīmēšanu, gleznošanu un mūziku. Vēlāk mācoties Viesītes vidusskolā, kur strādāja brīnišķīgs pedagogs, mākslas zinātnieks Arkādijs Kasinskis, Ligitā nobrieda apņēmība kļūt par „mākslas kalpu". Kalpošana – tas nozīmē ceļu pie savas un citu cilvēku dvēselēm, pie dzimtās Sēlijas mīlestības, pie patriotisma plašākā nozīmē, pie dabas un Dieva. 1975. gadā Ligita Caune pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, viņa ir biedrības „Sēlijas palete" dibinātāja un vadītāja. Šī biedrība ir nodibinājusi Arkādija Kasinska vārdā nosaukto balvu Sēlijas jaunajiem talantiem un ik gadu rīko glezniecības plenērus „Sēlijas vasara", saņemot pašvaldības un privātpersonu atbalstu.
Gan Sēlijas plenēros, gan citos izbraukumos radītie darbi (Latvijā un ārzemēs) ir Ligitas Caunes ainavu kolekcijas pamats. Māksliniece glezno impulsīvi, ātri, un bieži vien glezna top vienā seansā. Protams, vajadzības gadījumā darbs tiek turpināts darbnīcā. Viņa neapšaubāmi ir liriski romantiskās ainavas pārstāve latviešu glezniecībā, kur nozīmīga ir mākoņu spēle, vakara atblāzma debesīs, vējainu noskaņu dinamika. Ļoti bieži māksliniece caur pļavu ziedu un Jāņu vainadziņu tēmu tuvojas latviešu tautasdziesmu garam, kam nerunā pretī arī panorāmiskās Vidzemes un Sēlijas ainas dažādos gadalaikos.
Māksliniecei tuvi ir arī ūdeņi ar savu pulsējošo vibrāciju un citkārtējo mieru. Latvijas ezeros mākslinieces uzmanību piesaista niedrājos ieslēpusies laiva, Dānijas fjordos vai Kuršu kāpās viņa ierauga jahtu un burukuģu lepno stāvu un to rotaļīgos atspīdumus. Venēcijā viņa priecājās par arhitektūru un ūdens klaidu dienvidu saulē. Sēlijas plenēri gandrīz vienmēr notikuši Daugavas krastu tuvumā – Klintainē, Jēkabpilī, Secē, Līkuma bērnu nama teritorijā.
Māksliniece ir veikla zīmētāja. Autore rāda artistiski un atjautīgi flomāstera tehnikā zīmētus ceļojumos tvertos mirkļus. Tie ir zīmējumi un gleznojumi gan eļļas, gan akvareļtehnikā no gleznošanas studijām Venēcijā un Marokā, no plenēriem Neringā, Liepājā, Krāslavā, Vestienā, Sēlijā un no ceļojumiem pa Itāliju, Austriju, Izraēlu, Jordāniju, Angliju, Skotiju, Dubaiju u.c.
Izstādēs Ligita Caune sākusi piedalīties 1980. gadā. Viņa sarīkojusi vairāk nekā 40 personālizstādes Latvijā un ārzemēs, tai skaitā Rīgā, Jūrmalā, Viesītē, Jēkabpilī, daudzos Latvijas novados, Somijā, Dānijā, Lietuvā, Krievijā, Itālijā, Austrijā. Piedalījusies daudzās grupu izstādēs. Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1987.gada, Sēlijas Asociācijas Goda biedre (2005).
Ligitas Caunes gleznu izstāde „Ceļā un mājās" Jūrmalas pilsētas muzejā Majoros būs skatāma līdz 27. janvārim.