Mencendorfa namā nekas daudz par muzejisko noskaņu, par laimi, neatgādina. Pirmajā stāvā kuras plīts, uz kuras rindojas katli un kastroļi. Līdz bēniņstāvam samērā garš ceļš mērojams, garām dažādu laiku kaltajām lādēm, stikla vāzēm, pa ceļam, caur šaurajiem lodziņiem, var pamest skatu uz lejpus guļošo Vecrīgu. Te klāt arī atgādinājums par muzeju, uz palodzes groziņš ar zīmīti, ka bukletus lūgts nolikt atpakaļ groziņā. Groziņš, saprotams, tukšs.
Koka virsmas, spuldzītes, kas tikai daļēji izgaismo darbus. Tās visas ir melnbaltas noskaņas, kas netraucē šīs vietas mieru ar asām krāsām vai citām uz specefektu robežas balansējošām provokācijām. Atbilstoši videi, fotogrāfijas pavisam vienkārši noformētas, pašu attēlu ierāmē tumša līnija, tad balts pamats, stikls. Viss.
Izstādes nosaukums „Momentuzņēmums” lielā mērā raksturo arī darbu noskaņu – to varētu uztvert, ja ne gluži kā dienu, tad, teiksim, nedēļu fotogrāfa dzīvē (kaut, saprotams, bildes nav tapušas vienas vien nedēļas laikā). Retrospekcija. Satiktie cilvēki, redzētās vietas.
Aptuveni puse ir dažādu noskaņu portreti, tā sakot, dvēseles dzīves klusās dabas, atklāti vai sevī vērsti skatieni. Pa kādai sadzīviskai ainai vai dabas skatam, netrūkst arī urbānās vides skarto ainu. Tomēr bez zināmiem kontrastiem neiztikt. Fotogrāfa ikdiena, galu galā, ir tāda mozaīkveida notikumu virkne. Tā arī šeit. Tiklab Lietuvas Krusta kalns, kā nūdistu pludmale.
Izstāde Mencendorfa namā būs apskatāma līdz 29.februārim.
