2012. gada rudenī vienam no izcilākajiem latviešu gleznotājiem – Ģedertam Eliasam – apritēja 125. gadskārta kopš dzimšanas. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs klasiķa jubileju atzīmē, rādot gan atzītu meistardarbu, gan mazāk zināmu gleznu izlasi.
Latvijas glezniecības zelta fondā līdz šim kanonizētais Ģederta Eliasa veikums – agrīno fovisma paraugu, neoklasisko peldētāju, jaunreālistisko lauku žanru izlase – nebūt nerada pilnīgu priekšstatu par viņa mākslinieciskā mantojuma kopainu. Eliass uzgleznojis vairāk kā tūkstoš eļļas gleznu, savas dzīves laikā izstādot tikai nelielu daļu no paveiktā.
Mākslinieku arvien pavadījusi savrupas un noslēgtas personības reputācija, ko veicināja Vilhelma Purvīša toreizējā privātskolnieka līdzdalība 1905. gada revolūcijas notikumos. Emigrācijas gados viņš Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā (1908–1913) studēja kā bēglis ar viltotu pasi uz sveša vārda. Eliass ir viens no retajiem Latvijas agrīnā modernisma pārstāvjiem, kurš laikā līdz Pirmajam pasaules karam profesionāli izglītojās Rietumeiropā – Briselē un Parīzē. Apguvis akadēmisko skolu, gleznotājs aizrautīgi izmēģināja dažādu moderno virzienu formālos atradumus, kara gados Maskavā (1916–1917) īpaši iedvesmojoties no fovisma līdera Anrī Matisa un kļūstot par ietekmīgā francūža tiešāko vietējo sekotāju. Ar izaicinoši spilgto un juteklisko fovistisko krāsainību Eliass ap 1920. gadu novatoriski atdzīvināja latviešu glezniecību.
Pievienojies Rīgas mākslinieku grupai, Ģederts Eliass kopā ar līdzgaitniekiem 20. gadsimta 20. gadu vidū piedzīvoja starpkaru laikmeta mākslai raksturīgo atgriešanos pie klasiskās tradīcijas un reālisma. Pārtapis jaunreālistā, „eksmodernists" 30. gados kļuva par atzītāko nacionālās skolas lauku žanra meistaru – dzimto Platones Zīlēnu eposa radītāju, kurš Zemgales māju apkārtni attēloja zemnieku ikdienas un gadalaiku mainībā, piesātinot ar spēcīgu glezniecisko ekspresiju un dramatisku noskaņu. Noteiktus posmus mākslinieka jaunradē apzīmogojusi viņa izredzēto sieviešu klātbūtne, kuras iedzīvinātas daudzu aktu un portretu veidolos.
Ģederts Eliass ilgstoši strādāja par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur starpkaru laikā vadīja akta klasi un figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Vienlaikus, rakstot „Latviešu konversācijas vārdnīcai" un t. s. Purvīša „Mākslas vēsturei", tika apliecināta Eiropas muzeju pazinēja un erudīta mākslas vēstures zinātāja slava. Kopā ar brāli Kristapu Eliasu radīta grāmata „Franču jaunlaiku glezniecība" (Rīga, 1940), kas okupētajā Latvijā turpināja uzturēt spēkā Francijas modernās mākslas vērtību kultu.
Mākslas zinātniece, izstādes kuratore Aija Brasliņa veidos „Sarunu muzejā" kā aizraujošu ekskursiju ekspozīcijā un emocionālu stāstījumu par Ģedertu Eliasu kā vienu no spilgtākajām personībām latviešu mākslā, izceļot viņa dzīves, talanta un rakstura daudzveidīgās šķautnes.
Sakarā ar rekonstrukcijas darbu uzsākšanu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, izstāde pagarināta 11. februārim. Tā būs arī pēdējā diena, kad muzeja ekspozīcijas būs atvērtas apmeklētājiem.
Foto: Ģederts Eliass. Klusā daba ar augļiem. 1919.–1920. Audekls, eļļa. Foto (c) Normunds Brasliņš
