Kolekcijā ir 138 pacientu seju un dažādu ķermeņa daļu atlējumi. Mulāžu kolekcijas pirmā daļa sākta veidot 20.gs. 20. - 30.gados pēc prof. Pētera Sniķera un ārsta Jēkaba Šīrona idejas par mākslinieku pieaicinot tēlnieku Artūru Bērnieku. Tēlnieks atlējumu izgatavošanai izmantojis ģipsi un vasku, kā arī īstus cilvēku matus, kas mulāžas padara ļoti tuvas oriģinālam. Otra kolekcijas daļa veidota ap 20.gs. 40. – 50. gadiem ārsta Paula Kundziņa vadībā. Tāpat izstādē apskatāma fotokolekcija ar pacientu fotogrāfijām no dažādiem Latvijas leprozorijiem un patologanatomisko izmeklēšanu instrumenti.
Mūsdienu sabiedrība jau ir aizmirsusi, ka eksistē šāda infekcijas slimība, taču jāatceras, ka spitālība tiek uzskatīta par senu sociālu slimību un pie noteiktiem apstākļiem slimības izplatība var pieaugt. Pirmās rakstiskās ziņas par šo slimību atrastas uz kāda ēģiptiešu papirusa 1550.gadā p.m.ē., tāpat arī Senajā Grieķijā un Romā pazina spitālību. Strauji slimība izplatījās viduslaikos, kad sāka ierīkot leprozorijus un slimības izplatību veiksmīgi apturēja, taču 19.gs. slimība uzliesmoja no jauna, jo to no Āzijas atveda jūrnieki. Kopš 20.gs. 40.gadiem, kad ārstēšanā sāka izmantot sulfona preparātus, slimība ir ārstējama.
Talsu leprozoriju slēdza 2007.gadā, tolaik uzskaitē bija 14 lepras slimnieki. Šodien inficētos pacientus uzrauga Latvijas Infektoloģijas centrs.
Izstādē ir nepatīkami un vizuāli nepievilcīgu skati, tāpēc apmeklētājiem pašiem ir jāizvērtē sava psiholoģiskā noturība un emocionālā stabilitāte. Muzeja speciālisti neiesaka izstādi apmeklēt sākumskolas bērniem.
Izstāde apmeklētājiem būs atvērta no 28. februāra līdz 6. jūnijam.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir viens no trim lielākajiem medicīnas vēstures muzejiem pasaulē, kur atspoguļota medicīnas attīstības vēsture sākot no etnomedicīnas līdz mūsdienām.