Par Franka aiziešanu mūžībā paziņojis viņa draugs Vitālijs Manskis.
"Pēc daudziem gadiem no katras simtgades atmiņā paliks ne vairāk par diviem trim izcilu dokumentālistu vārdiem. Taču jau tagad ir skaidrs, ka Hercs Franks ir šajā sarakstā no 20.gadsimta," paziņojumā sociālo komunikāciju vietnē "Facebook" raksta Manskis.
Hercs Franks (Hercels Franks), viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, dzimis 1926. gada 17. janvārī Ludzā ebreju ģimenē. Beidzis Vissavienības neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā (1947), bijis žurnālists, lektors, reklāmas mākslinieks Krievijā (1952-54), 1955. gadā atgriezies Rīgā, darbojies žurnālistikā. 1959. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijas fotocehā, 1961. gadā Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlas režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu tapa leģendārā filma „Baltie zvani”, kuru 90. gados Klermonferānas festivālā (Francija) kinokritiķi iekļāvuši pasaules visu laiku labāko 100 īsfilmu sarakstā.
Franks turpināja rakstīt scenārijus, arī režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka pilnmetrāžas filmai „Gada reportāža” (1965, kopā ar Imantu Ziedoni, LPSR Valsts prēmija), Ulda Brauna lielfilmai „235 000 000” (1967).
1965. gadā Franks debitēja režijā ar TV filmu „Sāļā maize” (1965), turpmāk bijis savu filmu scenārija autors kopā vairāk nekā 30 filmām – „Tava algas diena” (1971), „Mūžs” (1972), „Esības prieks” (1974), „Aizliegtā zona” (1975), „Vecāks par 10 minūtēm” (1978), „Edgara Kauliņa pēdējie svētki” (1980), „Līdz bīstamai robežai” (1984), „Augstākā tiesa” (1987), „Augstā dziesma” (1989), „Ebreju iela” (1990, Rīgas Videocentrs) un citām.
1992. gada pārcēlās uz Jeruzalemi Izraēlā, bet turpināja uzturēties un strādāt arī Latvijā. Uzņēma filmas „Cilvēks pie Raudu mūra” (1998), „Madonna ar bērnu. XX gadsimts” (2001), „Flashback” (2002, vairākas balvas starptautiskos festivālos, arī Krievijas Kinoakadēmijas balva NIKE 2003), „Dārgā Džuljeta” (2004), „Šalom, Vācija!” (2004), „Venerdi Santo” (2005), „Mūžīgais mēģinājums” (1993-2008).
Aktīvi iesaistījies diskusijās par dokumentālo kino, publicējot vairāk nekā pusotra simta rakstu pašmāju un ārvalstu preses izdevumos, sarakstījis grāmatu „Ptolemeja karte. Kinodokumentālista piezīmes” (1975), 2009. gadā Maskavā iznākusi grāmata „Uz sliekšņa atskaties”. Strādājis dažādu festivālu žūrijās, sniedzis meistarklases dokumentālā kino veidotājiem daudzās pasaules valstīs, viņa filmu retrospektīvas joprojām demonstrē festivālos, Franks bija pasaulē slavenākais no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Saņēmis vairākas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps(2001), festivālos Telavivā (2003), Taivānā (2004), Krievijas festivālos Rossija Jekaterinburgā (2006) un Flahertiana Permā (2006). 2011.gadā Frankam par mūža ieguldījumu kino mākslā, Latvijas dokumentālā kino skolas izveidē un tās starptautiskās atpazīstamības veicināšanā tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Foto: Hercs Franks. Publicitātes foto
