Kad divdesmit astoņus gadus vecā, apdomīgā un rātnā Hadlija Ričardsone pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Čikāgā sastopas ar jauneklīga spara un dzīvesprieka pārpilno Ernestu Hemingveju, seko neapturami straujš mīlestības romāns, kurš beidzas ar kāzām un apmešanos uz dzīvi Parīzē. Parīze tolaik ir visu radošo Meka – še mīt Gertrūde Staina un Ezra Paunds, te ballītēs sastopami Zelda un Skots Ficdžeraldi, te pludo vīns un viskijs, te uzdzirkstī talanti un trakie, te top pasaulslaveni darbi. Hadlija un Ernests ir laimīgi: viņš raksta, viņa lasa un novērtē šos darbus. Ernests iegūst draugus un apbrīnotājus, uzraksta dažus apbrīnojamus stāstus un pirmo romānu, bet Hadlija kļūst par māti viņu abu dēlam Bumbijam.
Bohēma un ikdiena, Ernesta spēks un vājums, strīdi ar draugiem un tīrais radīšanas prieks atsvešina Ernestu no Hadlijas, tāpēc jaukās un atsaucīgās Polīnas ienākšana viņu dzīvē šķiet īsti laikā. Polīna izklaidē Hadliju, ucina Bumbiju un nepiespiesti tērzē ar Ernestu, izsakot asprātīgus un spožus komentārus par viņa darbiem. Polīna kļūst par Hadlijas labāko draudzeni, un arī Ernestam patīk jaunā sieviete. Viņa patīk arī pārējiem Parīzes bohēmiešiem: sirsnīga, smalka, bagāta, asprātīga un tieša. Īsā laikā Polīna kļūst neaizstājama, viņa plāno savu un Ernesta dzīvi – un pēkšņi izrādās, ka šajos plānos vairs nav vietas Hadlijai un Bumbijam. Šķiršanās process ir sāpīgs, bet tā atainojums – ķirurģiski precīzs un skarbs, radot iespaidu, ka Paula Makleina šo to aizguvusi no paša Ernesta Hemingveja rakstības stila, lai gan stāstītājas lomā ir Hadlija.
Mazliet sasaucoties ar brīnišķīgo Vudija Allena filmu “Pusnakts Parīzē”, Polas Makleinas romāns atklāj dažādas mazzināmas un nezināmas nianses tālaika interesantāko un spilgtāko literātu un mākslinieku dzīvē un viņu savstarpējās attiecībās, vienlaikus būdams absolūti atklāts un noturoties labas gaumes robežās.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska.
Foto: Publicitātes foto