– Komēdijas „Ko meitenes noklusē” režisors Karens Oganesjans stāstījis, ka filmā esot daudz reālu notikumu no aktieru un viņa paziņu dzīves. Vai Ladas tēlu bagātinājušas jūsu idejas, personiskās dzīves notikumi?
– Kad mēs ar meitenēm pulcējāmies un lasījām scenāriju, atstājām visu, kas bija smieklīgs, pārējo aizstājām ar jautriem atgadījumiem no savas un draugu dzīves un anekdotēm. Tāpēc filmā tiešām netrūkst amizantu notikumu no mūsu pašu biogrāfijas. Protams, šie notikumi tika pielāgoti scenārijam.
– Izstāstiet par filmēšanu Maljorkā. Kas visspilgtāk palicis atmiņā? Vai bija grūtības? Zinu, ka filmēšanas periods bija ļoti īss.
– Jā, laika bija maz, bet apstākļi – lieliski. Lai gan to, ka mūsu viesnīcā bija baseins, es uzzināju tikai otrās filmēšanas nedēļas beigās. Mēs tā arī nebijām baseinā. Vēlu vakarā, kad atgriezāmies no maiņas, lai cik nogurušas bijām, gājām uz jūru, uz nakts peldi. Nebaidījāmies pat no tā, ka dreifējošas medūzas varētu mūs apdedzināt. Tā ka esmu guvusi lieliskus iespaidus. Mēs atklājām daudz skaistu vietu un bijām trakā sajūsmā, nolēmām, ka turpmāk tur vienmēr atpūtīsimies. Tādu Spāniju mēs vēl nebijām iepazinušas.
– Ko jūs pati vienmēr noklusējat?
– Sarunājoties maz klusēju. Taču ir tādi temati, kurus meitenēm labāk neskart, zināmā mērā mums dzīvē jābūt aktrisēm. Par šo to, protams, jāsarunājas tikai ar sevi. Tikai par vienu ir mūždien jārunā – ar mīļotajiem par mīlestību. Nedrīkst kautrēties un atlikt to uz nākamo dienu. Jārunā arī par problēmām, viss jāapspriež. Es to apgūstu.
– Vai jums ir draudzenes, ar kurām varat dalīties gan priekos, gan bēdās, tādas kā filmā?
– Par laimi, man ir tāda draudzene. Taču uzticēt gandrīz visu es varu... savai mammai.
– Filmās esat bijusi striptīza dejotāja un istabene, nometnes priekšniece un stjuarte, slepkava un žurnāliste. Kādā ampluā jūs vēl gribētu stāties skatītāju priekšā?
– Man ir sapnis par kādu lomu, bet es negribētu to izpaust. Mūsu kino ir grūti ko plānot un iecerēt. Nezinu, kur ir vaina, – varbūt scenārijos. Ko mēs vēlamies pateikt, un vai maz vēlamies? Vai arī gribam parādīt sevi? Tad viss jūk un brūk... Tagad arvien vairāk mīlam sevi mākslā, nevis otrādi.
– Kas ir jūsu bargākais kritiķis?
– Mamma. Viņa ir vieda sieviete. Viņa nedod padomus, taču prot klausīties. Viņa zina, ka man kopš bērnu dienām nedrīkst sacīt vārdu „nē”. Viņa prot panākt, ka pēc sarunas ar viņu gribas dzīvot – darboties, laist pasaulē bērnus. Viss top gaišāks. Lai Dievs dod viņai veselību!
Filmas pirmizrāde Latvijā notiks 22. martā.
Foto: Kadrs no filmas „Ko meitenes noklusē”. Publicitātes foto
