Atjaunots A/s „Fenikss” ražotais 1925. gada pasažieru vagons – vienīgais starpkaru Latvijas nozīmīgās vagonbūves nozares dzīvais liecinieks.
Vagona atjaunošana – „gadsimtu mijas projekts” Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā, aizsākās ar izpēti 1994.gadā. Tikai 2010. gada nogalē sākās darbi, kuri prasīja izcilu meistaru profesionalitāti, erudīciju un pieredzi no vienas puses un pacietīgu pētniecības darbu no muzeja puses, jo vagona atjaunošanas pamatā bija apraksts un tikai dažas fotogrāfija, kas lēnām apauga ar vajadzīgo informāciju.
Šobrīd, kad vagonbūve Latvijā jau kārtējo reizi nonākusi krustcelēs, Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs Rīgā Uzvaras bulv. 2A līdz ar III klases pasažieru vagona atklāšanas svētkiem 2013. gada 6. martā plkst. 15.00 rīko paneļdiskusiju „Vai Latvijā ir dzīva vagonbūves tradīcija?”. Tajā eksperti un transporta jomas pētnieki centīsies noskaidrot, ko, kad un kāpēc Latvijā ir ražojuši, un vai tam ir paredzams turpinājums. Paneļdiskusijas internettiešraidi varēs vērot http://www.ldz.lv/uploaded_files/tiesraide.html
Pasākuma laikā pirmizrādi piedzīvos režisora G.Graiksta Vides filmu studijā veidotā īsfilma „Feniks K – 3041” par atjaunotā vagona likteni. Vagons durvis apmeklētājiem vērs ar muzikāli teatrālu uzvedumu un noslēgumā ik viens tiks aicināts nosūtīt īpašo III klases pasažieru vagona atklāšanas dienas pastkarti.
Līdz Pirmā pasaules kara sākumam Rīgā darbojās divi vagonbūves uzņēmumi, kuru kopējais produkcijas apjoms lēšams ap 120 tūkstoši uzbūvētos vagonos ne tikai cariskās Krievijas dzelzceļu vajadzībām vien. Ar pasažieru vagoniem tika nodrošināti arī Itālijas dzelzceļi, ar tramvajiem – Rīga, Maskava un Petrograda.
1923. gadā, atdzimstot Rīgas „Feniksam”, vagonbūves tradīcija Latvijā tika turpināta. Gan Latvijas dzelzceļu, gan Lietuvas un PSRS dzelzceļu vajadzībām līdz 1936. gadam a/s „Feniksā” atkal ražoja vagonus. Vēlāk vagonbūve tika turpināta a/s „Vairogā” un pēc kara Rīgas vagonu rūpnīcā – RVR. Padomju laikā ar elektrovilcieniem un dīzeļvilcieniem tika apgādātas teju visas padomju republikas, kā arī Bulgārija, Dienvidslāvija un Kuba. Šobrīd Latvijā jāatjauno kā pasažieru, tā kravu pārvadājumu ritošais sastāvs. Vai to palīdzēs izdarīt iepriekšējo gadu pieredze? Vai varam uzskatīt, ka Latvijā ir dzīva vagonbūves tradīcija?
Uz šiem jautājumiem paneļdiskusijā, ko vadīs LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs atbildes meklēs:
- Toms Altbergs, Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja vecākais ekspozīciju un izstāžu kurators, vairāku grāmatu autors, Vagonbūves pirmsākumi un to tradīciju turpinājums starpkaru Latvijā;
- Edvīns Liepiņš, Rīgas automobiļu vēstures pētnieks, vairāku grāmatu autors, Vagonbūves uzņēmumu loma automobiļu ražošanā;
- Pāvels Sitņikovs, bijušais RVR konstruktors, transporta nozares speciālist, Vagonbūves attīstības tendences Latvijā pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās;
- Vadims Faļkovs, žurnālists, transporta nozares pētnieks, Rīgas domes deputāts, Ko Latvijas pasažieru pārvadājumiem vajag šodien un vai to var uzbūvēt Latvijā?
- Fjodors Mihailovs, SIA LDz Ritošā sastāva servisa Tehnisko projektu un mārketinga daļas vadītājs. Kravas vagonu ražošanas iespējas Latvijā.
Papildu informācija: www.railwaymuseum.lv
Foto: Atjaunotais pasažieru vagons. Publicitātes foto