„Māksla un glezniecība atspoguļo to, ka cilvēku domas, idejas un vēlmes ir vienas un tās pašas, tikai tās dzimst dažādu cilvēku galvās. Cilvēki ierauga vienu un to pašu, bet glezno atšķirīgi. Vienojošais elements ir ieraudzīšanas process," sama māksliniece Anna Laicāne (1984). "Manās ainavās atspoguļojas ceļojumi un ceļš gan Latvijā, gan ārpus tās. Meklēt skaisto – vienalga, tuvu vai tālu – ir tas, ko katrs cilvēks mēģina darīt, arī es savos darbos. Mani iedvesmo mūzika un kino. Klausoties mūziku, mani sajūsmina, cik labi dažiem tas izdodas, skatoties filmas vēroju, kā strādājis operators, piešķiru lielu uzmanību filmas vizuālajam tēlam. Tas līdzinās radošajam procesam gleznojot. Ir simts un viena iespēja, kā attēlot un tikpat daudz veidu, kā ieraudzīt lietas.
Klusā daba man ir patikusi kopš bērnības. Man tā nešķiet. Mirusi – nedzīva daba. Tā ir dzīva. Manās gleznotajās klusajās dabās jūtama cilvēka klātbūtne. Es gleznoju ķiršu kastes tirgū, daļēji nolobītus mandarīnus, kas steigā atstāti uz galda, pusizdzertas kafijas krūzes, baložus, kas arī top par daļu no manas klusās dabas.
Ainava atrodas ārpus telpām, tāpēc to vienmēr papildina skaņas, kas nonāk arī gleznā. Taču klusā daba – priekšmeti, kas jauši vai nejauši dzīvo savu dzīvi parasti atrodas telpā – klusumā. Es gleznoju kastaņus, jo tie man šķiet bezgala skaisti. Rudenī var dzirdēt, kā vējš tos rauj no kokiem. Tie krīt ar dobju skaņu un atveras triecoties pret zemi. Tas ir ļoti rudenīgi, var sajust gadalaiku maiņu, laika plūdumu. Tā ir kā haika bez vārdiem."
Anna Laicāne 2010. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru – glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 2004. gada.
Foto: Anna Laicāne „Vējains rīts” (2012.gads, audekls/eļļa, 99x101cm). Publicitātes foto