Jauno scenogrāfu izstāde operā

Vispirms ziemīgajā pelēkumā priecē sarkanais paklājs uz kāpnēm. Nākamais, kas sagaida ir graciozas stirniņas izbāzenis novalkātu baleta čībiņu klaidā.
 
Jā, nevar apgalvot, ka aplūkojamie darbi būtu tiešā veidā saistīti ar scenogrāfiju, katrā gadījumā operu iestudējumiem veltītus maketiņus, kā varbūt varētu iedomāties, te var nemeklēt. Tās ir dažnedažāds parafrāzes par operu un baletu. Šaurajā gaitenītī izvietojošies dažādi – gan vizuāli, gan video, audio darbi un instalācijas.

Tie Rūtas Bīriņas veidoti operas varoņu kapi, kur uz attēlā redzamajiem akmeņiem vīd teju visi slavenākie nelabu galu ņēmušo vārdi, sākot jau ar tādiem kā Mimi, Guilietta Aida, Electra, Carmen, Baron Scarpia utt.

Tas ir arī Uģa Bērziņa skatījums uz tepat netālu esošā Brīvības pieminekļa godasardzes ietērpu baletsvārciņos. Savukārt Dace Pudānes darbā asprātīgi vilktas paralēles starp operas proscēnija arkas formu un maizes klaipu – „ķieģelīti”. Kāda nu kuram tā dienišķā maize.

Tostarp arī divi video darbi – viens no tiem ir Lienes Jonītes radīts, kur divas šķelmīgas formīgas dāmas mazgā veļu, kadrā viļņojas rožainas putas un uzliekot austiņas atklājas, ka šo procesu, tīri loģiski, pavada opermūzika, radot zināmas asociācijas ar cita tīrīšanas līdzekļa „Ajax” kādreizējo reklāmu un tās muzikālajām paralēlēm ar „Karmenu”. Otrs video ir Magones Šarkovskas veidots – koķets tuvplāns, kurā redzamas pilnīgas, solodziedājuma laikā trīsošas dziedātājas krūtis.

Pa šauro gaiteni nonākot līdz flīzētam spoguļlaukumiņam, tieši pirms tualetēm, sastopams vienīgais praktiski realizētais scenogrāfijas darbs, Somes 1 veidotais telpas iekārtojums, kas visu novembrī mitinājās Akuratera mājā Pārdaugavā, veidojot noskaņu gammu stāstam par Jāni Ziemeļnieku. Zelta vanna tagad lepni spoguļojas, izmirkušais mētelītis lēni pil un vīna glāze asiņo uz vannas malas.

Asprātīgākā un, varētu domāt, ar šīs ēkas realitāti tieši saistāma ideja ir tualetes dungotāji, kas iesilda balsi pirms uzstāšanās. Sākumā pat izdodas tos noturēt par reālām personībām. Maigi sievišķīga balss skan no kādas vīriešu tualetes kabīnes un spēcīgs bass dungo sieviešu daļā. Un kālab ne?

Un tad vēl kā punkts uz „i” pēc šī visa, teju vai kā sāls brūcēs, Oskara Toča lieliskais vizuālais komentārs par pēdējā laika absurdāko skandālu un operas sāpīgāko tēmu – galda futbols, kur spēlētāju figūriņas apvienojušās vienā komandā zem Valsts drošības policijas zīmotnēm un starp tām neveikli iemaldījies plikiņais Pinokio.


Ingrīda Ivane