Kādēļ filmas centrā ir sēnes, nevis alkohols vai ceļojums uz Indiju kā veids, lai atrisinātu problēmas?
Sēnes un alkohols – tas ir viens un tas pats. Tā ir aizbēgšana. Aizbēgšanas no dzīves un uz visu paskatīšanās no malas. Atšķirīgi ir tikai apjomi, izdevumi. Bet kopējā ideja tam ir viena un tā pati. Reizēm dziesmās ir apspēlēts tas, ka savas skumjas nolaistīja ar alkoholu un tādā garā. Sēnes ir tieši tas pats.
Nu jau kādu labu laiku es uzskatu, kas tas nav stipro cilvēku gājiens. Alkohols un visas šīs vielas ir saindēšanās. Tu it kā pietuvini savu nāvi. Kā man viena interesanta, gudra sieviete reiz teica par smēķēšanu, cilvēki, kad smēķē, tajā brīdī runā ar Dievu. Tā kustība, ko tu izdari, kaut vai cilājot cigareti, tajā brīdī tavas domas var aizbēgt no apkārtējās pasaules. Es skatījos filmu par zinātnieku, kurš bija iesaistīts Černobiļas atomelektrostacijas avārijā. Viņa sieva teica, ka viņš līdz pašnāvībai esot smēķējis arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē to, ka viņš bēga no šīs pasaules, neatrisinot problēmas. Aizbēgšanai ir divi varianti. Ir cilvēki, kurus sauc par alkoholiķiem un narkomāniem, un tur viņi arī paliek. Viņi ērtāk jūtas otrajā pusē. Filmā otrā puse īsu brīdi tiek atspoguļota kā paskatīšanās uz sevi no malas. Ir epizode, kur Pēteris monologā saka to, ka "Pēteris ir telpaugs, es esmu Pētera telpauga iekšās". Sanāk, kā tā ir viņa patiesā būtība, kas ir ieslodzīta miesiskajā korpusā, robotā un īsu brīdi tā runā. Filma apspēlē vājuma soli, ka halucinācijas var atrisināt problēmas.
Tomēr Pēteris atšķiras no tiem abiem čaļiem, no viņa draugiem, kuri vairāk to (halucinogēnās sēnes) uzver kā fanu. Dzīvošana dēļ aizbēgšanas. Ļoti daudzi dzīvo dēļ piektdienām, sestdienām, svētdienām un dara visu, lai varētu nedēļas nogalē noraut jumtu un it kā būt pats. Bet tas viss pārvēršas līdz tam, ka tu mokies visu nedēļu un vienīgais, kas ir, nedēļas nogalē tu aizlej seju.
Kas ir filmas mērķauditorija?
Cilvēki, kuri domā ar galvu. Man feisbukā atsūtīja kaut kādu pseido recenziju, kur teiks, ka „viss bija sūds, tik daudz rupjību un kailas miesas”. Un tā nebija nekāda tantiņa, tas bija kaut kāds hipsteris, kurš, var redzēt, ar visu savu būtību grib būt baigais mākslinieks, bet viņa uztvere ir ļoti virspusēja un tas, kādā valodā viņš to pasniedza, vēlreiz apliecināja, ka šī filma ir radīta par tieši šādiem cilvēkiem. Tā recenzija bija tikpat rupja, kā tie vārdi, ko saka manas filmas varoņi. Man tas likās ļoti smieklīgi.
Filmā ir daudz kailuma.
Seksualitātes.
Vai tev neliekas, ka būtu prātīgi norādīt vecuma cenzu?
Cik es saprotu, vecuma cenzs ir. Kinoteātri nelaistu cauri, ja būtu kādas problēmas ar šo. Būtiski minēt, ka filmu esmu cenzējis.
Latvijas sabiedrība ir tāda ļoti... mums ir liela dubultmorāle. Tie cilvēki, kas kliedz par augsto morāli un visām tām vērtībām... Es pazīstu tādus cilvēkus ar dubulto dibenu.
Kāda, tavuprāt, ir latviešu humora izjūta?
Es domāju, ka viss ir kārtībā.
Mēs šausmīgi gribam – mums laikam tā ir nacionālā īpatnība – parādīties labāki, nekā mēs patiesībā esam.
Tas ir slikti, ka mēs gribam parādīties labāki, nekā esam?
Piemēram, aizbraucot uz kaut kādu banānu valsti, tur ir viena šoseja, māju fasādes ir izkrāsotas perfekti, bet aizmugurē, pagalma pusē ir miskaste. Mums (latviešiem) vajadzētu attīrīt arī pagalmu. Tad mēs varētu runāt pat patiesīgumu. Citas valstis kino nekaunas parādīt sabiedrības vājos punktus un pasmieties par sevi. Mēs neesam smējušies par sevi. Mēs esam taisījuši vai nu drūmos gabalus, vai arī pārlieku idealizētas lietas. Smieklīgākais, ka sabiedrība pieprasa: mums vajag tādas un tādas filmas. Un tad, kad viņi tās redz, tad: ui, nē, tur viss samākslots, tā taču dzīvē nav. Tas ir absurds. Labāk izvelkam paralēli – esam patiesi, neuzspēlēti.
Vai tu nebaidies saņemt nosodījumu par tām epizodēm, kur piedalās grūtdieņi?
Nosodījums var nākt, ja neanalizē, kādēļ viņi tur ir. Netiek izsmieti viņi. Bet caur viņiem tiek parādīts, ka grūtdieņi ir tieši tie, kas viņiem ir apkārt. Tie, kas, piemēram, lielās ar savas kompānijas sasniegumiem. Mani patiesībā smīdina visas tās palīdzēšanas kampaņas. Tas taču ir ļoti labi zināms, ka puse kampaņu naudas aiziet tiem, kuri paši tās rada. Tas ir bizness.
Filmā viss ir uztaisīts tā, ka idiots vienmēr kaut ko pārpratīs. Es tagad runāju skarbos vārdos. Maigāk – vienmēr būs cilvēki, kuri var aiziet un saskatīt to, ko paši vēlas.
Kompliments par mūzikas izvēli, bet kādēļ klucītis podā iekrita bez skaņas?
Iekrita ar skaņu.
Es nedzirdēju.
It kā vajadzētu būt. Visu laiku bija. Kad pēdējo reizi skatījos, nepiefiksēju. Bet vispār jābūt.
Tas labi, jo ticamības moments nezūd. Ar īsfilmu „Apsēstība” 2009. gadā Lielajā Kristapā negaidīti pagāji garām Lailai Pakalniņai. Vai esi redzējis viņas jaunāko filmu „Picas”, un kādas pārdomas tā raisa?
Ja godīgi, neesmu redzējis, bet gan jau noskatīšos. Caur visu šo vājprātīgo skrējienu neesmu redzējis arī „Mammu, es Tevi mīlu”. Lai kritiķi vērtē režisora veikumu! Režisors tomēr zina, kāds milzīgs darbs ir ielikts filmas radīšanā.
Kāds tev šķiet latviešu kino un uz kurieni tas ved?
Latviešu kino sāk atdzīvoties. Tas nebūs tāds, kas atgrieztos Padomju Latvijas tradīcijās. Tā laika filmas vairāk ir saistītas ar nostalģiju, kur, man liekas, mūsdienās nemaz nevajadzētu atgriezties. Tur ir bijis pietiekami daudz problēmu, no kurām mācīties un attālināties.
Var teikt, latviešu kino tikai pēdējos piecos gados kaut kas reāli notiek.
Nesen apmeklēju Kultūras akadēmijas režisoru filmu skati, kas izsauca pārdomas, ka latviešu kino ienāk svaigums.
Par to es arī runāju. Bet sabiedrība ir sastāvējusies. Viņa spirinās pretim. Pašam ir jābūt ar spēcīgu raksturu un jācīnās uz priekšu.
Pastāv viedoklis, ka kino nav īsta māksla, turpretim teātris iemieso šīs īpašības.
Es domāju, ka kino ir īstākā māksla. Teātris ir pagātnes māksla. Teātris kādreiz aizpildīja nišu, kur caur realitātes pakaļdarinājumu mēģināja cilvēku dzīvi padarīt piepildītu. Es lasu vienu Holivudas scenāristu - es zinu, ka man pašam nākotnē daudzas lietas vajag uzlabot - un savā grāmatā viņš saka, ka kino un arī savā ziņā teātris, tas ir tas, kādēļ pa lielam cilvēks dzīvo. Caur šīm mākslas formām viņš var sev atbildēt uz kaut kādiem jautājumiem. Viņš attiecīgi iet uz tādām izrādēm vai filmām, kāds viņš pats arī ir. Jo mums meisntrīms ir milzīgāks, jo mums sabiedrība ir tāda, kāda viņa ir – plakana un savu viedokli tā var izteikt pāris vārdu salikumos.
Teātri nostādot pret kino, man kino šķiet latiņu augstāk. Var būt ļoti lieliskas izrādes, bet ir lieliskas filmas, kas paņem ar savu formu, kur tiek iekļauta visa pasaule pilnībā, līdz pēdējiem sīkumiem. Un tas ir nesasniedzams teātrī. Teātrī darbība notiek ierobežotā telpā.
„Sēņotāji” bija svaiga lielā pieredze. Īsfilma vairāk bija kritika no profesionāļiem. Jaunā filma ir durvis pie cilvēkiem. Es vēlos, lai visi aiziet noskatīties, arī tie, kuri spļaudās, tie, kuri lamājas. Lai viņi aiziet noskatīties un tad lamājas! Galvenais, lai cilvēki neļaujas neobjektīvismam. Filmu vajadzētu redzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem.
To es tev novēlu!
Komēdiju “Sēņotāji” no 8. marta iespējams noskatīties kinoteātros “Kino Citadele”, “Splendid Palace”, “Cinamon” un “Multikino” Rīgā, kā arī “Kino Lora” Siguldā. No 15. marta to demonstrēs “Kino Balle” Liepājā.
Foto: Ivars Tontegode filmas “Sēņotāji” pirmizrādē. Publicitātes foto
