Lugas darbība notiek no 15. marta vakara līdz 18. marta rītam, un kaislībās ap 16. martu tiek ierauti trīs dažādas politiskās pārliecības kaimiņi no viena stāva daudzdzīvokļu namā.
Izrāde domāta kā aicinājums padomāt – kam un kāpēc ir izdevīgi katru gadu 16.martā konfrontēt leģionārus un to atbalstītājus pret tiem, kuri ar visu pārliecību svin 9.maiju? Vai Latvijas sabiedrība ko iegūst ik gadu mēģinot noskaidrot, kam taisnība, kuru pārliecība ir pareizāka? Vai šajā jautājumā iespējama viena taisnība? Vai šie datumi tiešām valsts līmenī jāizceļ kā svinamās dienas?
Izrādes režisors Mihails Gruzdovs: „Mans tēvs bija tīrs latvietis, bet mamma tīra krieviete, tāpēc par šo sāpīgo jautājumu varu runāt no abām pusēm. Abās pusēs ir politisko režīmu upuri, tautas traģēdija. Staļins ar Hitleru bija Latviju sadalījuši, Molotova – Ribentropa pakts bija parakstīts, bet mēs pārmetam cilvēkiem, kuri bija spiesti šīm politiskajām spēlēm pakļauties. Izsaku līdzjūtību kā vienai tā otrai pusei. Nebija jau pareizās puses. Tas man liekas ļoti būtiski.”
Ar šo lugu Aleksandrs Ščerbaks ir aizskāris tēmu, kurai neviens no latviešu autoriem vēl nav pieskāries, jo runa ir ne tik daudz par Latvijas vēstures lappusēm un 1944. un 1945. gadu, bet šodienu - konkrētu datumu martā, kad sabiedrība tiek provocēta uz neiecietību un totālu vēsturisko apstākļu neizpratni. Latvieši piemin kritušos, kas cīnījās par Latviju, krievi stāv ielas malā un lamā latviešus par fašistu cūkām, un latvieši ik gadu no jauna sajūt pazemojumu un aizvainojumu pret krieviem, attiecīgi atbildot ar tikpat skarbo okupantu jēdzienu.
Lomās: Ivars Puga, Ilze Rūdolfa, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Uldis Norenbergs, Ivars Kļavinskis, Jānis Vimba, Dmitrijs Petrenko, Alise Polačenko. Scenogrāfs Reinis Suhanovs.
Izrādes režisors Mihails Gruzdovs atbild uz skatītāju jautājumiem:
Foto: Izrāde „Piemiņas diena”. Foto (c) A.Altenbergs
