Vai jūs pazīstat cilvēkus, vai ātri spējat viņus izprast?
Jā, laikam gan. Dažas reizes esmu it kā dzirdējusi balsi: „Tas cilvēks tev neder,” tomēr neesmu to uzklausījusi. Tāpat mēdz būt ar lomām.
Vai jūs ļaujaties citu ietekmei?
Ceru, ka pozitīvai ietekmei ļaujos. Kaut gan diezgan agri esmu nobaudījusi visus „aizliegtos augļus” – 16 gadu vecumā smēķēju, kopā ar draudzeni mēdzu iedzert, jo vēlējāmies būt brīvas: ko gribu, to daru, ko negribu – nedaru.
Vai mājās netikāt sodīta, stingri turēta grožos?
Es nezinu, vai sodi kam der. Jo stingrāks aizliegums, jo stiprāk gribas to pārkāpt. Mēs ar draudzeni no Pleskavas vienkārši izplosījāmies un nomierinājāmies. Apmēram no 13 gadu vecuma draudzējāmies vienīgi ar puišiem – bijām divas meitenes piecpadsmit divdesmit puišu kompānijā. Skolā saņēmām tikai piecniekus un četriniekus, taču izturējāmies pārgalvīgi, mēdzām bēgt no stundām, teikt acīs, ko domājam. Mēs skolā gatavojām svētku pasākumus un KVN (jautro un atjautīgo klubs), tāpēc mums viss tika piedots. Man ļoti nepatika un vēl joprojām nepatīk, ja tiek liegta izvēles brīvība.
Vai jums ir draugi vīrieši?
Jā, es arī tagad draudzējos ar vīriešiem. Man bieži stāsta, ka tas neesot iespējams – tātad kāds vienkārši man simpatizējot un pieciešot manu nekaunību. Ja viņi prot slēpt savas jūtas, esmu pateicīga, ka man nav jāsaspringst. Es neesmu no tām meitenēm, ap kurām viegli lakstoties. Turklāt es diezgan nepārprotami izrādu attieksmi pret katru. Ja kādu uzskatu par draugu, mūsu attiecības arī ir draudzīgas.
Kad jūs pirmoreiz iemīlējāties?
Pa īstam – desmitajā klasē.
Vai tad kaut kas mainījās jūsu attiecībās ar draudzeni un vīriešu kompāniju?
Es retāk biju kopā ar viņiem. Protams, sākumā viņi to ņēma ļaunā, bet vēlāk samierinājās. Mēs ar draudzeni kādu laiciņu bijām mazliet atsvešinājušās, bet viņai ir vīrišķīgs raksturs vislabākajā nozīmē – viņa ne reizi neteica ne vārda, kaut gan droši vien jutās aizskarta. Laikam tāpēc mēs tik ilgi draudzējamies.
Cik tālu draudzībā ļaujat sevī ielūkoties?
Mēs tik labi viena otru izjūtam, ka mums nav vajadzīgi vārdi. Apmēram tā: „Es domāju par tevi – tātad tev palīdzu.” Tā ir visciešākā saikne. Skaidrs, ka lielos vilcienos viņa zina visu, kas notiek manā dzīvē. Taču es nestāstu, piemēram, par tiem pārdzīvojumiem, kurus izraisa lomas un profesija. Viņa to nesaprastu.
Jūlija Peresilda, iemīlējusies līdz ausīm, kāzu kleitā staigās apkārt kopā ar draudzenēm un jau 22. martā gaidīs mūs kinoteātros romantiskajā komēdijā „Ko meitenes noklusē”.
Foto: Jūlija Peresilda filmā „Ko meitenes noklusē”. Publicitātes foto
