Šeku, reku, klāt ir vēl viena filma, kas pievēršas konkrētam nogrieznim ASV politikas oficiālajā vēsturē, šoreiz redzeslokā pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi - tā dēvētais Aukstais karš Padomju Savienības un ASV attiecībās. Filmas centrālā figūra ir reāla persona Čārlijs Vilsons (Tom Hanks), kongresmenis, kas savāca līdzekļus, lai atbalstītu Afganistānu cīņā pret Padomju Savienību. Kā jau noprotat, ja galveno lomu spēle Toms Henks, tad tas būs godavīrs, kas iemieso teju arhetipisku sapni par amerikāņu "labo puisi". Jā, kongresmenis mīl iedzert viskiju, nav īpaši monogāms un netic dzimumu līdztiesībai, jā, šad tad iešņauc kokaīnu, bet, galu galā, savu darāmo viņš dara kā nākas un sirds tam ir no tīra zelta. Šajā politikā, spriežot pēc filmas, caur gultu, glāzīti un saviesīgām sarunām tiek veiktas miljonu vērtas mahinācijas un šo darījumu sekas iespaido miljoniem cilvēku dzīves.
Bezbailīgā Čārlija afēru tuvākie līdzgaitnieki ir ūsains CIP aģents Gusts Avrakotos (Phillip Seymour Hoffman) un Joanna Herringa (Julia Roberts), kas ir antikomunistiski noskaņota aktīviste no Teksasas. Sūrais CIP aģents ir tik pat žults pilns un cinisks, cik Čārlijs Vilsons simpātisks un jauks, bet arī viņa mākonim ir zelta maliņa, arī viņš neskatoties uz savām manierēm un stilu ir lāga zēns. Lielisks tēls un sniegums - par šo ūsainā īgņas lomu Philip Seymour Hoffman nominēts ASV Kinoakadēmijas balvai „Oscar” kā labākais otrā plāna aktieris. Džoanas Heringa tēls domāts kā brunču mednieka Čārlija likenīgā sieviete vai kaut kas uz to pusi tēmēts, bet Džūlijas Robertsas izpildījumā tas atstāj visai komiski grotesku iespaidu. Manuprāt, vēl viena filma, kurā Robertsas kundze izlec starmešu gaismā, lai žilbinātu ar savu daili un pievilcību, kaut gan fonā kaktuss šķiet izstaro vairāk seksualitāti nekā dīva ar kvadrātu sejas vietā. Prātā nez kāpēc nāk raidījumi par brīnišķīgajām pārvērtībām, kad ar pārvēršanos iznācis aizrauties pār mēru un arī 1997. gada skandāls ar Astrīdu Bušmeisteri, kas badā nomērdēja savus zirgus. Diezgan ir diezgan...
„Čārlija Vilsona karš” iesākas ar mulsinošo tekstu, ka filmā attēlotie notikumi balstīti reālos faktos, bet tie, kā zināms, ir dažādi interpretējami. Lai arī neorientējos tik labi tā laika politiskajos notikumos, tomēr jau pēc pāris minūtēm ir skaidrs, ka par tiem "patiesajiem faktiem" var pilnīgi aizmirst. Patriotiski siekalaina sentimenta un vienpusīga skatījuma piepildīta filma, kuras mērķis, šķiet, ir Holivudas garā atgādināt par labajiem darbiem, ko paveikusi pasaules dižvalsts. Kā nekā tas viņiem tagad ir nepieciešamāks kā jebkad, jo pēdējo gadu notikumi ir sekmējuši milzīgu antiamerikānisma vilni visā pasaulē. Tomēr šis narcistiskais sevis slavināšanas akts neko labu neliecina. Viss notiek pēc rutinizētas spēles noteikumiem - labie jeņķi sadod ļaunajiem krievu komunistiem un visi ekstāzē salutē karogam. Filmu noslēdz vārdi "These things happened. They were glorious and they changed the world...and then we fucked up the end game," paraksts: Čārlijs Vilsons. Ar to arī viss beidzas, bet noklusētā ironijas ir tāda, ka šī bruņojuma piegāde Afganistānai ir vistiešākajā veidā saistīta ar visiem neglītajiem notikumiem, kas sekos nākamajos gados. Bet par to šoreiz neviens nerunā, jo uzmanība koncentrēta uz pozitīvajiem aspektiem. Visu filmu pavada kaut kāda "tādi esam, ko tu mums padarīsi" filozofija.
Labi, lai jau tā būtu, jo kā atskats uz politiskajiem notikumiem šī filma nav ne graša vērta, kaut nepārprotami šādi tā ir domāta. Ja šo ieceri ignorē un izbauda kā izklaidi, kas politisko izmanto kā skatuvi kur Henkam, Robertsai un Hoffmanam pendelēties rinķī, tad viss pārējais nav tik neciešami. Henks un Hoffmans nospēlē pāris labas epizodes un izglābj filmu no pilnīgas bezjēdzības, bet diemžēl aiz stūra jau uzglūn Robertsa un viss atkal saiet grīstē. Filma, kas jau ieceres uzmetumā līmenī šķiet paredzēta „Oskara” balvai un sadiegta no elementiem, kas savaldzinās ne vienu vien žūrijas locekli. Ne īsti komēdija, ne politiska drāma - sapnis kaut kāds! Zelta standarts, bet tomēr standarts. Tieši tā, Čārlij: "...and then we fucked up the end game".
Lomās: Tom Hanks, Julia Roberts, Phillip Seymour Hoffman, Amy Adams, Om Puri, Jud Tylor, Nazanin Boniadi
Režisors: Mike Nichols
Mājas lapa: http://charliewilsonswar.net
